Būt dzīvē, ne malā

Guna Rukšāne ir klātesoša dzīvē, kas  mutuļo apkārt, notikumos, kurus pati rīko, stāstos un grāmatās, kur atklāj izpētīto, uzzināto.

Viņa aizrauj, ieinteresē. Jūnijs kultūras darbiniecei, rakst­niecei un dārzniecei līdz malām piepildīts laiks.   

-Vakar izskanēja Dzies­minieku satikšanās pie Haralda Sīmaņa “Nekas nezūd, turpinās”.
Vienmēr esmu brīnījusies, kā vienlaikus vairākiem cilvēkiem ienāk prātā viena doma. Uzve­dumā “Māls” arī skanēs Haralda dziesmas.  Dzintra Geka pabeigusi filmu par viņu. Pieminekļa atklāšanā izskanēja, ka Maija parka klusajā stūrī varētu būt tikšanās vieta. Dziesminieka Haralda Sīmaņa mūzika, dziesmas skan. Priecājos, ka man uzticēja būt pasākuma režisorei. 50 gadu garumā bijām draugi.

Vakar satikšanos vadījām trijatā – es, mana meita Una un mazmeita Paula. Izraudzījos mūziķus, kuri var izpildīt Haralda dziesmas, kuri tām dod jaunu skanējumu. Nevaru nepieminēt    Aivara Lapšāna un kora “Beverīna” interpretāciju.

Dziesminieku satikšanās rīkotāji runājām, ka pie Sīmanīša vajadzētu soliņu, lai  var piesēst un paspēlēt, padziedāt, draugi paklausīties. Tās varētu būt Sīmanīša ceturtdienas. Tur varētu lasīt dzeju. Ir vieta, kura atdzīvosies, ja īstenosim idejas.

-Sestdien arī Latvijā atcerēsimies 1941.gada represijas. Esat grāmatas “Dzimtene, vai manu dziesmu dzirdi?” autore. Tajā apkopoti bijušā Pārgaujas novada  iedzīvotāju stāsti par padomju represijām un ceļu uz Latvijas neatkarību.

-Daudzu, kuru dzīvesstāstus pierakstīju, vairs nav. Par viņu pārdzīvoto šodienas cilvēkiem atgādina grāmatas lappuses. Tās atklāj traģēdijas, kuras toreiz šķita, ka nekad neatkārtosies, bet šodien ir karš Ukrainā. Toreiz straupietis Imants Kalniņš sasauca ieinteresētos, sapratām, ka vajag tādu grāmatu. Kā tas ļoti bieži notiek, visi piekrita, bet, kad bija jādara, palikām divatā. Ar Imantu braucām pie represētajiem, runājāmies.      Par represijām zinu no tēva, viņš bija leģionārs, pabija Vorkutā. Viņš man bērnībā visu stāstīja. Saikne ar tēvu pārtrūka, kad iestājos Latvijas Univer­sitātes Juridiskajā fakultātē. Nesapratu, kāpēc viņš tik ļoti bija pret. Tēvs teica, ka esmu pret viņu un latviešiem, jo juristi ir valsts runasvīri. “Tu nedrīksti tur stāties! Nedošu nevienu kapeiku,” viņš bija strikts. Tā arī notika.

Izlīgšana ar vecākiem vienmēr ir ļoti smaga. Ja esi kaut ko sarunājis, pateicis bērnam, tas paliek mielēs. Pēc dabas neesmu ļaunatminīga, bet tāds saspīlējums attiecībās palika. Katrai paaudzei ir sava dzīves uztvere, pieredze. Vecāki bērniem vēl to labāko, jaunībā daudz ko nesaprotam. Tēvs jau bija slimnīcā, strādāju Cēsu kultūras namā, arī vadīju deju kolektīvu. Stāstīju, ko daru. Viņš teica: “Kultūras namos tagad maksā, bet par deju vadīšanu taču ne.” Kad atbildēju, ka arī par to maksā, viņš vien noteica: “Nu gan laiki pienākuši!” Viņa jaunībā tā nebija.   

-Nākampiektdien atvērs jūsu un Māra Niklasa grāmatu “Cēsu uzvaras pieminekļi”.

-Tā ir Māra Niklasa ideja. Neesam vēsturnieki, bet vēstures entuziasti. Mūsu Uzvaras piemineklis  simtgadē ir pelnījis plašāku pētījumu. Grāmata bija jāraksta vēsturniekiem, tam vajadzēja būt    fundamentālam vēsturnieka pētījumam. Māris izdarīja lielu darbu, apkopojot pirmā pieminekļa būvniecības sēžu protokolus, atklājot to laiku. Mana daļa ir emocionālāka. Kā tapa tagadējais piemineklis, to ir dokumentējusi “Druva”. Muzeja krājums ļoti palīdzēja, te glabājas fotogrāfijas, atmiņas. Mums trūkst viena datuma. Kad dibināja Tautas fronti Cēsīs, zinām. Bet kad Vides aizsardzības klubu, kas bija pirms tās? Rakstīju dibināšanas protokolu Izstāžu namā, kas bija cilvēku pilns. Zinu, ka notika aprīlī. Aktīvo cilvēku, kuri bija klāt, kam varētu paprasīt, nav. Esmu apņēmusies to noskaidrot. Datumi nestāv prātā, ja neraksti dienasgrāmatu.

-Rakstāt dienasgrāmatu?

-Jau gadus divdesmit. Jaunībā rakstīju, papīram uzticēju visu, kas bija prātā un sirdī. To izlasīja cilvēks, kuram to nevajadzēja darīt,  dienasgrāmatu sadedzināju. Man ir bieza kalendāra grāmata, katrai dienai lappuse. Katru dienu arī kaut ko pierakstu. Kaut: “Šodien līst, neko nevaru darīt. Laikam slinkošu.” Pierakstu, ko esmu satikusi, par ko runājām, par pasākumiem, kur esam bijuši. Dienasgrāmatā ir impulsi, ne sistemātika, tās dienas sajūtas.  Vai tās paliek atmiņā? Bieži vien  ne. Pēc pieciem gadiem atšķīru, vai tiešām tur esam bijuši? Dienas­grāmatas ir vērtīgas.   

-Kandidējāt uz Cēsu novada domi. Kāds ieraksts tapa šajā pašvaldību vēlēšanu naktī?

-Ierakstīju, ka īsti nesaprotu, kāpēc nemīl zaļos. Daudzus “par” un “pret” neizprotu. Katram, protams,  cits skaidrojums. Neloloju ilūzijas, ka būšu deputāte, bet svarīgi, lai Zaļā partija ir pārstāvēta. Artis Rasmanis atgādināja, ka man patīk turēt roku uz pulsa. Jā, man patīk būt dzīves ritmā. Ir jābūt iekšā dzīvē. Sēžot mājās, uzzini tikai TV jaunumus, bet dzīve ir kas daudz vairāk.

Regulāri esmu startējusi pašvaldību vēlēšanās. Biju pirmajā neatkarīgās Latvijas Cēsu domē, divreiz Pārgaujas novada domē. Saprotu, ka neko kardināli mainīt nevaru, ir pašvaldības funkcijas, bet kādus nelielus labumus cilvēkiem var izdarīt.   Deputāts redz, kā pieņem lēmumus, kā dzīve tiek virzīta. Nesaprotu tos, kuri saka, ka ar politiku nenodarbosies. Tā nav Saeima, bet pašvaldība, kur svarīgākais – lai cilvēkiem labāka ikdiena.   

Pašvaldībai un nevalstiskajām organizācijām katrai ir savi uzdevumi. Kad sapratu, ka domē Inta Ādamsone vides jautājumos dara to, kas jādara, Vides aizsardzības klubs kļuvām klusi. Nevals­tiskajai organizācijai jābūt adatai, kas iedur, lai rosās, lai tie, kam jādara, dara.

-Sestdien jūsu “Jaunrūjās” Peoniju diena. Laikapstākļi neuztrauc?

-Lietus līst. Peonijas zied. Tik auglīga vasara nav bijusi. Peonijas ir trīsreiz garākas nekā citus gadus, gārsa tikai divreiz, zāle gan    tik ļoti neaug. Nekas nenosala, viss aug un greznojas. Ja dārzam ir slīpums, ūdens notek. Kādi tagad ir vēji! Peonijas noliec, tām jāpietiek spēka piecelties.  Mana kultūras darbinieka pieredze liecina, ka svētkus atlikt nedrīkst. Ja to izdari, lielākā daļa, kuri gribēja piedalīties, atkrīt, jaunu interesentu klāt pienāk maz. Dzīvē vispār neko nedrīkst atlikt. Tas nenes labu. Var gaidīt labākus laikus, bet tādu nebūs. Var uznākt viesulis… Vasarā “Jaunrūjās” būs daudz pasākumu, un atkāpties nevar.    Būs Hostu un Flokšu svētki, Dārznieku stāstu diena, Cepuru balle. Protams, arī kas garšīgs, jo tas latvietim svētkos ir svarīgi.
Dāmām ļoti patīk Jānis Rukšāns ar saviem stāstiem un sarunām dārzā.  Tagad, pēc 29 gadiem, ir jau ciemiņi, kuri saka – Rukšāni. Dārzkopībā esmu izcīnījusi vietu blakus Jānim Rukšā­nam.  Sievi­e­tei, ja grib kaut kas būt, blakus stipram vīrietim sava vieta vienmēr  ir jāizcīna. Blakus stipram un gudram var daudz mācīties.

Tā iznācis, ka esmu autodidakts vēsturē un dārzkopībā, bet esmu eksperts. Pirms gadiem jautāju kādam zviedram, ko nozīmē “eksperts”, kā viņš ar sevi iepazīstināja. Viņš paskaidroja, ja jūtat, ka kādā jomā esat gudrāks par simts citiem tādiem pašiem, varat sevi saukt par ekspertu. Ja esmu par simts dārzniekiem gudrāka, esmu dārzkopības eksperte.

-Šķiet, vasarā Latvijā neko citu nedara, kā    vien svin, dzied, dejo, muzicē.

-Laikā, kad apkārt ir pasaules skarbais virmojums, koncerts, izrāde vismaz uz brīdi izrauj no ikdienas. Un tas ir svarīgi, kultūra uztur līdzsvaru. Var jau teikt, ka mani neskar tas, kas notiek apkārt, bet tā nav.   
Par to, kā cilvēki uztver informāciju, brīnos.  Agrāk pietika ar vienu sludinājumu “Druvā”, afišu un cilvēku bija pilna zāle. Tagad ar informāciju pilni sociālie tīkli, bet tik bieži dzirdu, ka nezinājuši. Taču tā nezināšana saistīta ar interesi,  nepieciešamību. Vien­mēr viss atnāk īstajā brīdī.

-Kur dabūt jūsu pozitīvismu, dzīves vieglumu?

-Man tas laikam no hipiju laikiem. Atceros, biju nobažījusies, pie manis pienāca pazīstama sieviete. Pajautāja, par ko kreņķējos, pasmaidīja un teica: “Paskaties, sniegs snieg. Un saule spīdēs. Vai tad ir jākreņķējas?” Tas pēdējais teikums, vieglums pret dzīvi ir manī. Dažam sīkums ir pasaules traģēdija.    Grūti tiem, kuri grib ar visiem sadzīvot, kuri mokās, ka neuzdrošinājās kaut ko pateikt, un  tas grauž. Es varu pateikt, ko domāju. Jā, tas radījis problēmas, bet ne jau pasaules galu.    Ir cilvēki, kuri var tā rīkoties, un tie, kuri nevar. Tumši domājoši cilvēki, egoisti un ļaunatminīgie  saindē dzīves telpu. Un viņiem līdzās ir ar altruisma gēnu apveltītie. Viņi iet pirmie, un viņus izkauj karos un revolūcijās, genofondam atkal ir jāatjaunojas. Cīņa starp labo un slikto taču ir nebeidzama.

-Tuvojas Jāņi. Esat Jāņa sieva.

-Jau daudzus gadus svinam Vasaras saulgriežus. Braucam uz dažādām vietām. Atceros, kad pirmoreiz aizbraucu uz Piltiņkalnu Drustos, rīta pusē ezerā tika laisti vainagi ar uguntiņām, puiši kaili gāja peldēties, meitenes no kalniņa skatījās.  Ugunskurs, dziesmas, līksmība un reizē garīgā attīrīšanās, emocijas un daba. 23.jūnija vakarā klusi līgojam ģimenes lokā.