Ilze Švalbe. FOTO: no albuma
Saruna ar dūlu ILZI ŠVALBI
-Ko jums nozīmē būt dūlai?
-Šobrīd esmu dūlu apmācībā, esmu vēl mācību procesā. Mani uz to pamudināja personīgā pieredze – mans bērniņš piedzima kovida pandēmijas laikā. Tas bija gan īpašs, gan ļoti izaicinošs posms. Man pietrūka iespēju vienkārši parunāties ar citām sievietēm, būt sadzirdētai un saprastai. Tieši tas man lika apzināties, cik svarīgs ir šāds atbalsts. Dūla nav tikai sieviete, kas ir blakus dzemdībās. Dūla var būt līdzās arī tad, kad pāris vēl tikai plāno bērniņu, gaidību laikā – mācot elpošanu, runājot par pozām, sagatavojot sievieti satikšanās brīdim ar mazuli. Ļoti nozīmīgs ir arī pēcdzemdību posms, īpaši tad, ja mammai un dūlai jau ir izveidojusies saikne gaidību laikā – tad šī klātbūtne dod drošību un mieru. Man kā fizioterapeitei šīs mācības dod lielu pienesumu darbā. Strādājot ar sievietēm grūtniecības un pēcdzemdību laikā, redzu, cik svarīgi ir radīt drošu telpu, kur sieviete jūtas sadzirdēta un saprasta. Tikai tad, kad sieviete patiesi atveras, ir iespējams panākt labākos rezultātus. Un tas ir tas, ko man dod gan fizioterapija, gan dūlas ceļš – ne tikai praktiskas zināšanas, bet arī empātiju, klātbūtni un spēju būt līdzās.
-Esat sertificēta fizioterapeite. Darba jums noteikti pietiek.
-Jā, taču mana sirds un lielākā mīlestība vienmēr bijusi darbs ar sievietēm un bērniem. Tāpēc arī dūlas ceļš ļoti organiski sasaucas ar ikdienas darbu – tie papildina viens otru. Man īpaši patīk būt blakus sievietēm jau tad, kad viņas tikai plāno grūtniecību. Ir tik iedvesmojoši redzēt apņēmīgas sievietes, kuras rūpējas par savu ķermeni un vēlas izprast tā darbību – kā strādā muskuļi, kādas pozas palīdz relaksēties, kā sagatavoties nākamajam dzīves posmam. Kad viņas atgriežas pie manis jau grūtniecības laikā, prieks ir dubults, jo tad mēs jau strādājam ar diviem. Tad sākas nākamais posms ar jauniem mērķiem un sarunām. Pēc dzemdībām šis ceļš turpinās vēl tālāk.
Sievietēm, kuras jau iepriekš bijušas man blakus, daudz vieglāk iesaistīties pēcdzemdību vingrošanā, jo mums jau ir izveidojusies uzticēšanās. Ja esmu bijusi klāt arī dzemdībās, darbs kļūst vēl vienkāršāks un dziļāks. Mēs saprotamies daudz ātrāk un varam uzreiz ķerties pie praktiskām lietām. Sievietes atnāk kopā ar bērniem, dalās sajūtās, kopīgi strādājam gan ar mammu, gan ar mazuli. Tas ļauj viņām justies droši, pārliecināti un saprast, ka šī ir vieta, kur var būt atklātas, saņemt atbalstu un turpināt attīstību kopā ar bērnu.
-Šobrīd dzīvojat Cēsīs, tomēr nākat no citas puses.
-Esmu dzimusi un augusi mazā, ļoti skaistā pilsētā – Krāslavā. Tur pavadīju bērnības un skolas gadus, mācījos Krāslavas Valsts ģimnāzijā. Šie gadi palikuši siltās un mīļās atmiņās. Tas bija laiks, kad varēju vienkārši būt bērns un vienlaikus pamazām atklāt savas intereses. Pēc ģimnāzijas devos uz Rīgu studēt Latvijas Sporta un pedagoģijas akadēmijā un ieguvu fizioterapeites kvalifikāciju.
No mazās Krāslavas līdz Rīgas dinamiskajai dzīvei esmu ņēmusi līdzi cilvēcīgumu – spēju redzēt, saprast un palīdzēt. Šī cilvēcība man šķiet īpaši svarīga medicīnā, kur sirds un empātija reizēm ir vissvarīgākie instrumenti. Dzīve Cēsīs man patīk ar to, ka šeit ir viegli justies mierīgi un līdzsvarā. Pilsēta ir pietiekami sakārtota, lai sniegtu ērtības ikdienai, bet vienlaikus saglabā nesteidzīgu ritmu, kas ļauj dzīvot pilnvērtīgi un baudīt. Īpaši novērtēju, ka daba ir pavisam tuvu- meži, pastaigu takas, Gauja. Tas dod iespēju gan atpūsties, gan gūt spēku, gan vienkārši izbaudīt ikdienu citādā kvalitātē.
Man patīk, ka Cēsīs ir jūtama kopienas sajūta- cilvēki cits citu pazīst, atbalsta, nav sajūtas, ka esi viens no daudziem. Te dzīve ir siltāka, personiskāka. Tajā pašā laikā, manuprāt, būtu ļoti vērtīgi, ja pilsētā būtu vairāk telpu un vietu tieši jaunajiem vecākiem ar maziem bērniem. Vietas, kur satikties, dalīties pieredzē un vienkārši pavadīt laiku kopā, padarīt ikdienu ērtāku un palīdzēt stiprināt ģimeņu atbalsta sajūtu. Tas būtu nozīmīgs ieguvums pilsētai, kur dzīvot un audzināt bērnus izvēlas arvien vairāk cilvēku.
Kopumā Cēsis ir man mīļa vieta, kur ir iespēja dzīvot līdzsvaroti- tuvumā dabai, ar iespēju strādāt un radīt, kā arī dalīties kopīgās vērtībās ar cilvēkiem apkārt. Šeit jūtos mājīgi, droši un motivēti veidot savu dzīvi gan sev, gan savai ģimenei.
-Darbs ar cilvēkiem – cik atalgojošs vai nogurdinošs tas ir?
-Darbs ar cilvēkiem reizēm ir nogurdinošs, jo tas prasa būt patiesi klātesošai – sadzirdēt, saprast, emocionāli iesaistīties un bieži vien arī atrast risinājumu situācijās, kas nav vienkāršas. Ir dienas, kad šķiet, spēki ir izsīkuši, bet tieši tajās dienās visvairāk sajūtu, cik šis darbs ir nozīmīgs. Gandarījums nāk brīžos, kad redzu savas klientes drošas un pārliecinātas, kad jaunās mammas kopā ar saviem bērniem sāk attīstīties, pārvarot mazās grūtības, vai kad ģimenes satiekas ar prieku un mieru pēc dzemdībām. Tie mirkļi, kad zinu, ka esmu bijusi līdzās un palīdzējusi, rada patiesu gandarījumu. Tieši šī mijiedarbība – emociju, zināšanu un klātbūtnes apvienojums – padara manu darbu gan izaicinošu, gan ārkārtīgi atalgojošu. Katrs cilvēks, ar kuru strādāju, liek man justies, ka tas, ko daru, ir svarīgs un vērtīgs.
-Dūlas loma ir cieši saistīta arī ar garīgo pasauli. Kādas jūsu domas par to? Cik cieši ikdienā sevi saistāt ar garīgām dzīves jomām?
-Dūlas darbs ne tikai fiziski atbalsta sievieti, bet bieži vien arī emocionāli un garīgi. Būt kopā nozīmē iedziļināties sajūtās, būt līdzās baiļu, prieku un satraukumu brīžos. Piemēram, dažas sievietes grūtniecības vai pēcdzemdību laikā dalās sajūtās, kuras citur nav iespējams izstāstīt. Tad garīgais atbalsts kļūst tikpat svarīgs kā praktiskās zināšanas. Tas veido drošu telpu, kur viņas var justies saprastas un mierīgas.
Ikdienā es cenšos uzturēt savu garīgo līdzsvaru un apzinātību, tas palīdz būt klātesošai darbā ar sievietēm un bērniem. Ne vienmēr tas nozīmē konkrētus rituālus, bet gan spēju saklausīt sevi, savas sajūtas un enerģiju, lai tās varētu nodot tālāk. Būt mierīgai, saprotošai un atbalstošai. Garīgā dimensija darbā ar cilvēkiem man ļauj radīt vidi, kurā sieviete var atvērties un saņemt īstu atbalstu.
-Dzemdības visiem šķiet kā gaišs un skaits process. Par nāves dūlu dzirdēts mazāk, izpratnes arī mazāk.
-Šogad uzsāku nāves dūlas mācības. Sabiedrībā par nāvi runāt joprojām ir grūti. Tā nav ērtākā vai patīkamākā tēma, un bieži vien tai tiek uzlikts kāds stereotips. Tomēr man svarīgi, lai cilvēki zina, ka atbalstu var saņemt, ne tikai bērniņam nākot pasaulē, bet arī piedzīvojot zaudējumu. Strādājot ar sievietēm, bieži saskaros ar ģimenēm, kuras ir piedzīvojušas bērniņa zaudējumu. Tad emocionālais atbalsts bijis ļoti nozīmīgs, bet bieži vien cilvēki nezina, kur vērsties. Šī pieredze mani pamudināja uzsākt nāves dūlas mācības. Tāpēc vēlos uzsvērt – mana loma nav tikai “nāves dūlas” kā kāda simboliska tēla vai zīmes atveidošana. Tā ir īsta, cilvēciska klātbūtne, atbalsts un droša telpa ģimenēm, kuras piedzīvo zaudējumu. Tas nozīmē būt līdzās, sadzirdēt, saprast un palīdzēt šajā grūtajā brīdī.
-Kā pavadāt laiku brīvajos brīžos?
-Mani ikdienas prieki un enerģijas avoti ir cieši saistīti ar ģimeni. Cenšamies pēc iespējas biežāk pavadīt laiku kopā — dodamies dabā, ejam garās pastaigās vai vienkārši esam mājās, spēlējot galda spēles, gatavojot maltītes un baudot kopā būšanu. Šie mirkļi man sniedz gan mieru, gan iedvesmu. Brīvajā laikā mani pievelk arī grāmatas un literatūra. Lasot dažādus žanrus, jūtos piepildīta un vienlaikus atveras jaunas domāšanas perspektīvas. Īpaši iedvesmojoši ir apmeklēt pilnveides kursus, jo tas ne tikai papildina zināšanas, bet arī motivē attīstīties ikdienā.
-Kādi plāni ziemas mēnešiem, pavasarim?
-Tumšajos ziemas mēnešos cenšos vairāk laika veltīt sev un savām idejām. Tas ir periods, kad īpaši svarīgi izaicināt sevi, izmēģināt jaunas pieejas un gūt zināšanas, ko vēlāk varu izmantot darbā un ikdienas projektos. Man patīk, ja jauniegūtās idejas nav tikai teorētiskas, es vēlos tās praktiski realizēt un redzēt, kā tās rada pozitīvu ietekmi uz apkārtējiem.
Klusais laiks dod iespēju ne tikai plānot, bet arī ieviest radošumu un enerģiju ikdienā. Tumšajos mēnešos īpaši svarīgi ir radīt gaismu — gan sevī, gan apkārtējiem. Tas var būt gan kā jauns projekts darbā, gan kā neliels brīdis, ko veltu pašattīstībai un savām prasmēm. Kad tuvojas pavasaris, gribu idejas īstenot, piepildīt dienas ar aktivitātēm, kas iedvesmo un motivē. Tas ir laiks, kad ieguldījums sevī kļūst par labu ieguldījumu gan profesionāli, gan personīgi, un katrs mazais solis rada sajūtu, ka es augstu novērtēju savu laiku un spēju attīstīties.
Komentāri