Bruņinieks ar zelta komandu

Novembrī tradicionālajā Cēsu novada pašvaldības darbinieku apbalvošanas pasākumā tika teikts paldies par ieguldīto darbu, atbildību un sirdsdegsmi. Galveno, pirmās pakāpes apbalvojumu “Bruņinieks”, saņēma Juris Joksts, Cēsu Digitālā centra vadītājs, par izciliem sasniegumiem un ieguldījumu Cēsu novada digitālās attīstības veicināšanā. Juris uzsver, ka šādu balvu diez vai iegūtu bez savas lieliskās “zelta” komandas. “Druva” aicināja Juri uz sarunu, lai uzzinātu vairāk par šīs balvas saņēmēju.

-Pastāstiet vairāk par sevi. Strādājat Priekuļos, vai esat dzimis un audzis priekulietis?

-Nē. Esmu dzimis un audzis Cēsīs, bet vasaras pavadījis laimīgajā zemē Līgatnē. Skolā arī mācījos Cēsīs, vidusskolā gan Priekuļos. Pēc tam augstskola Valmierā, pedagoģiju apguvu Rīgā. Pirmā ar IT lietām saistītā darbavieta arī bija tepat – Jāņmuižā. Sāku pasniegt, pašam mācoties otrajā kursā.

-Ko tieši apguvāt Valmierā?

-Informācijas tehnoloģijas (IT). Esmu piektās kategorijas programmēšanas inženieris. Tiesa, dzīve ievirzījās tā, ka nestrādāju programmēšanas virzienā. Man vairāk patīk tīkli un tādas lietas. Kad Jāņmuižas profesionālajā vidusskolā atvēra jaunu programmu, kurā skoloja datorsistēmu tehniķus, es sāku pasniegt šo priekšmetu. Pēc tam skolu apvienoja ar Priekuļu tehnikumu, turpināju mācīt tur, uz kādu laiku mani pārvilināja arī darbā Cēsīs. Pedagoģija man bija pilnīgi jauna joma, bet šajos gados paguvu apmācīt daudzus jauniešus. Tagad, apmeklējot dažādus seminārus, nereti sastopu savus bijušos audzēkņus.

-Tātad gana ilgstoša darbošanās pedagoģijā?

-Jā, bet vienmēr līdztekus bija arī darbs ar IT. Pusslodze IT administrators, tātad visas lietas, kas saistītas ar IT, un pusslodze – skolotājs, bet tikai saistībā ar datorzinībām.

-Vai tagad joprojām paralēli ir pedagoģija?

-Nē, tagad gan vairs nav. Tam nebūtu pietiekami daudz laika.

-Nepietrūkst darba skolā?

-Manuprāt, pedagogam ir jā­spēj ar azartu atdot zināšanas un laiku jauniešiem, tad to enerģiju arī saņem atpakaļ. Man ir pieredze, kad pasniedzu astoņas stundas dienā, un tad, protams, pēdējā stundā jau jutos pilnīgi izspiests, tas vairs nav produktīvi. Tagad ir iegrozījies tā, ka tam pašlaik nav iekšēju resursu.

-Kā atpūšaties? Vai tuvs ir arī sports?

-Jā, sports man ir ļoti tuvs jau no dziļas bērnības. Daudz kas darīts, spēlēts galda teniss, basketbols, florbols un hokejs. Bet pirms kovida bija problēmas ar muguru, nācās veikt divas operācijas, tāpēc tagad jāsporto drusku mierīgāk. Cenšos visu laiku būt kustībā, piemēram, vasarā uzspēlēju pludmales volejbolu, eju pārgājienos. Katru dienu, vienalga – ziema vai vasa- ra – , no Cēsīm uz Priekuļiem un atpakaļ braucu ar velosipēdu.

-Tātad dzīvojat Cēsīs?

-Jā. Uz darbu katru dienu braucu septiņus kilometrus.

-Optimāls attālums.

-Jā, ļoti labs. Parasti esmu darbā ap septiņiem rītā, citreiz vēl agrāk, tad līdz kādiem astoņiem deviņiem varu noturēt tādu ļoti intensīvu darba režīmu, kad var daudz paveikt, pēc tam jau sākas vairāk tāda ugunsgrēku dzēšana.

Ceļos piecos no rīta, un esmu sev definējis, ka man tā patīk vislabāk. Tas laiks no rīta ir tikai man vienam. Nevienam mani nevajag – ne ģimenei, ne kolēģiem, ne klientiem. Piemēram, es gribu iziet paskriet. Vai man kādam ir jāprasa? Nē, es varu skriet, atgriežos un ieeju dušā. Tikai tad mājās citi sāk mosties, es varu mierīgi savākties, sēsties uz riteņa un braukt uz darbu. Un tur ir tas pats – no tiem septiņiem līdz astoņiem deviņiem var produktīvi izdarīt to, ko esmu iecerējis, pēc tam jau sākas visādi ikdienas zvani un aktu­ālās problēmas.

Gadās dienas, kad kāds kolēģis atved vai pats atbraucu ar automašīnu, un tad jūtu, ka pietrūkst rīta brauciena ar velosipēdu uz darbu, lai var iekustēties dienas ritmam.

-Pastāstiet, lūdzu, lasītājiem sīkāk, ar ko tieši nodarbojas Cēsu Digitālais centrs?

-Cēsu Digitālais centrs, vispārināti sakot, ir Cēsu novada Centrālās administrācijas struktūrvienība, kuras funkcijas ir īstenot vienotu informācijas un komunikāciju tehnoloģiju (IKT) stratēģiju un nodrošināt IKT infrastruktūras nepārtrauktu un kvalitatīvu funkcionēšanu. Tā­tad Cēsu novada pašvaldības iestādēs visas IT lietas ir mūsu pārraudzībā. Kopumā mums ir aptuveni 140 objektu, kur strādā cilvēki. Mūsdienu cilvēkam birojā ir vajadzīgs dators, internets, izdruka, un svarīgi, lai tas viss nepārtraukti darbotos.

-Lai tas viss būtu un darbotos, to nodrošināt jūs?

-Tieši tā! Tātad mūsu pārziņā ir ap 5000 datoriem. Mēs, starp citu, nodrošinām arī visas Cēsu novada izglītības iestādes ar šo pakalpojumu. Tas garantē, ka – vienalga, vai tu strādā pilsētā ģimnāzijā vai Mārsnēnos bērnudārzā, – iespējas jeb infrastruktūra un pieeja IT resursiem ir vienādā līmenī. Ne visos novados Latvijā tas notiek centralizēti, bet mēs strādājam sistemātiski un uz visām iestādēm vienādi. Notiekot inventarizācijai, ir skaidrs, ka priekšmetu ir ārkārtīgi daudz un, ja nebūtu sistemātiskas pieejas, būtu haoss.

Mēs esam 16 cilvēku komanda. Es mēdzu salīdzināt, ka tas ir kā kādreiz viens ārsts uz apdzīvoto vietu, vai mūsdienās tas būtu ģimenes ārsts, kurš uzrauga visu veselības stāvokli kopumā, bet neviens negribētu, ka viņš, piemēram, veiktu smadzeņu operāciju. Mūsdienās tieši tas pats ir ar datorsistēmām un IT, ir šaurāka specializēšanās. Esam sadalīti nelielākās komandās, lai būtu arī nodrošināta pēctecība un aizvietošanas iespēja.

Komanda mums ir lieliska, samērā jauna. 2021. gadā, apvienojoties vairākiem novadiem, katrā bija kaut kādas savas iestrādnes un sistēma šajā jomā, tāpēc bija jāvienojas par vienotiem standartiem. Tas nebija viegli, bet ir izdevies, un esam nostabilizējušies. Jau kādu laiku visi strādājam vienotās telpās Priekuļos.

-Kā vērtējat faktu, ka saņēmāt Cēsu novada pašvaldības pirmās pakāpes apbalvojumu “Bruņinieks”?

-Protams, tas ir pagodinājums. Forši, ka padarītais tiek novērtēts. Es negribētu cīnīties iekšienē. Man ļoti patīk, ka nav nekādu politisku uzstādījumu. Viss, kas attiecas uz IT lietām, ir mana “kastīte”, es varu darboties brīvi savā jomā. Ja man pietrūkst, piemēram, kāda resursa, varam to izrunāt un kopīgi meklēt risinājumu.

Balva man bija pārsteigums, bet, protams, priecājos. Esmu ārkārtīgi pateicīgs savai komandai, kas tiešām ir fantastiska! Es jau smējos – ja man ir sudraba bruņinieka balva, tad tikai tāpēc, ka aiz manis ir vesela armija zelta bruņinieku.