Bibliotēka mājo veikalā

Nezinātājam var šķist mazliet savdabīgi, bet var teikt, ka Līvos bibliotēka mājo veikalā. Līvu bibliotēkas vadītāja Lidija Rutkovska zina stāstīt, ka telpas patiešām bijušas domātas veikalam. Tagad ir tā, ka vienā ēkā blakus telpās mājīgi sadzīvo abi.

Lidija pati Līvos dzīvo kopš 1979.gada un atzīst, ka šī ir ļoti laba vieta dzīvošanai, jo ir mierīgi un droši. “Šeit nav pilsēta, bet tajā pašā laikā nav tālu līdz tai. Tas, ka ir gājēju celiņš līdz pašām Cēsīm, tas jau vispār ir fantastiski,” dzīvesvietas plusus raksturo bibliotekāre.
Par dzīvi bibliotēkā viņa stāsta, ka laika gaitā jau ir tapis skaidrs, kuram lasītājam kādas grāmatas vai preses izdevumi vairāk interesē. Tāpat dažkārt pēc jaunākajām grāmatām Cēsīs stāv garās rindās, bet šeit pie to lasīšanas var tikt ātrāk. Līvu bibliotēkai arī esot ļoti laba sadarbība ar šejienes bērnudārzu, kura audzēkņi tiek gan vesti ciemos, gan ņemtas grāmatas kopīgai lasīšanai, ko pēc tam mazie attēlojot zīmējumos.

Ciema “dvēsele” strādā medpunktā

Bibliotēkā Lidija strādā kopš 1994.gada un zina pastāstīt, ka agrāk tā atradusies citā vietā – tur, kur tagad ir medpunkts, vēl agrāk tā bijusi Drabešu pagasta “Ausmās”.

Jautāta par medpunktu, Lidija uzteic tur strādājošo ārsta palīdzi Sandru, par kuru ārkārtīgi pozitīvi izsakās jebkurš Līvos satiktais, dēvējot viņu par šī ciema dvēseli. “Es nezinu, kāpēc Sandra nav vēl Latvijas mērogā kādu apbalvojumu dabūjusi. Visi šeit viņu sauc tikai par Sandriņu. Kolosāls cilvēks,” teic Lidija.

Bibliotēkas vadītāja palepojas, ka Līvu bibliotēkā notiekot arī teātru izrādes. Tās esot populāras vietējo iedzīvotāju vidū. “Teātra izrādes šeit ir par brīvu, tādējādi var atnākt tie iedzīvotāji, kuri varbūt nepirktu biļetes uz pasākumiem pilsētā,” saka Lidija. Šeit ar izrādēm viesojušies, piemēram, Skujenes un Nītaures teātri. Blakus esošā veikala vadītāja Baiba Juhņeviča gan raksta lugas, gan ir režisore Skujenes amatierteātrī.

Vēl bibliotēkas vadītāja izrāda pašlaik te aplūkojamo Ināras Geseltiņas dimanta pērļu gleznu izstādi. To ikviens interesents varēs aplūkot vēl līdz 25.septembrim bibliotēkas darba laikā.

Bibliotekāre arī zina pastāstīt, ka Līvos bijis periods, kad ciemā nebija veikala. “Bija tā drusku jocīgi. Vienreiz atbrauca puiši ar velisopēdiem, piestāja arī bibliotēkā un pēc tam prasīja, kur mums te veikals. Bija pārsteigti, ka nav, un taujāja, ko tad mēs ēdam,” ar smaidu atceras Lidija.

Dzīvo “mežā”, strādā veikalā

Pieminētajā veikalā šajā dienā strādā Zanda Eizenber­ga. Viņa smejoties saka, ka pati dzīvo “mežā” uz Kārļu pusi. Pārdevēja pastāsta, ka, viņasprāt, mazajiem veikaliem laukos nav viegli izdzīvot. “Cilvēki strādā pilsētās, katru dienu brauc uz darbu un, loģiski, iepērkas arī kaut kur pa ceļam,” spriež Zanda.

Tiesa gan, veikalu šeit īpaši vajagot vecākiem cilvēkiem, kam tā nav tikai vieta, kur iegādāties produktus, bet arī iespēja socializēties, kas nereti esot pat svarīgāk par produktu sagādi. “Nu, vajag tam tantukam atnākt kādam pastāstīt, kā iet, ka kāja sāp vai citus jaunumus,” teic pārdevēja.

Par sevi stāstot, Zanda atklāj, ka patiesībā agrāk pati bijusi īsta pilsētniece, dzīvojusi Rīgā un nebūt nav domājusi apmesties laukos, tomēr tā dzīvē iegrozījies. 10 gadus viņa strādājusi ārzemēs, turklāt gana eksotiskā valstī – Taizemē. Viņa pastāsta, ka eksotiskās valsts pieminēšana nereti cilvēkos izsauc izbrīnu. “Taču nekur jau dzīve nav nekāda medusmaize, visur ir jāstrādā,” atzīst Zanda. Ārzemēs dzīvojot arī viņas dēls Eduards, tiesa gan ne Taizemē, bet gan Velsā. Tur apmetušies abi ar sievu, indiešu izcelsmes jauno mediķi, kura studējusi šeit, Latvijā, tomēr te nav dabūjusi vietu rezidentūrā, Velsā viņai vieta piedāvāta uzreiz vairākās klīnikās.

Zanda atzīst, ka esot māņticīga, tāpēc neparko negrib bildēties, toties vēl uz atvadām pastāsta, ka Līvi esot burvīga vieta, kur dzīvot un strādāt. “Līvos cilvēki ir ļoti labi: draudzīgi, atsaucīgi un izpalīdzīgi,” saka Zanda.