Ar gudru un atvērtu prātu

Ikdienā daudzkārt izskan, ka dzīvojam nestabilā pasaulē, mūs ietekmē tehnoloģijas, apkārt informācijas džungļi, ir jāmāk atšķirt patiesību no meliem, izdomājumiem. Par šo laiku pasaulē un cilvēku prātos, par dezinformācijas neredzamo spēku un katra atbildību saruna ar žurnāla “Ir”  galveno redaktori Nelliju Ločmeli.

-Rudenī bija ziņa, ka Francijas prezidents Emanuels Makrons esot par 148 miljoniem eiro pasūtījis sev bunkuru, lai pasaules kara gadījumā varētu paslēpties. Vasarā sekoja ziņa, ka Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs esot bijis medīt Kanādā un nošāvis polārlāču ģimeni. Vēl ziņa, ka Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis iegādājis Hitlera villu Alpos. Kas šīm ziņām kopīgs? Visas ir nepatiesas. Tās nav tapušas nejauši, bet ir radītas mērķtiecīgi. Ir tāda apvienība “Storm 1516”,    Kremļa dezinformatoru grupa, kas zināma divus gadus. Ar mākslīgā intelekta palīdzību tā ražo viltus ziņas. To mērķis ir vērsties pret Ukrainas eliti un Rietumu līderiem, kuri atbalsta Ukrainu. Sēt sabiedrībā neuzticību. Pagāju­šajā vasarā Francijas digitālās drošības dienests atzina, ka tieši šī grupa ir ļoti bīstama, jo ar savām ziņām jau ir ietekmējusi sabiedrisko domu pasaulē. Kamēr tā darbojas, bijušas Eiropar­lamenta vēlēšanas, arī vēlēšanas Amerikā, Vācijā, Francijā un citur. Viltus ziņas sasniedza miljoniem auditoriju. Pat ja cilvēki nenotic, šīs ziņas piesārņo apziņu un kaut kas jau aizķeras. Cilvēki tērē laiku, lai apdomātu, vai tā ir vai nav patiesība. Šaubas tiek iesētas. Kam ticēt?   Visbīstamākais ir nepareizs secinājums, ka vispār nekam nevar uzticēties. Un tieši tāds ir dezinformācijas mērķis.

Katram sociālo mediju lietotājam ir svarīgi saprast, ka šodien Eiropas drošība, Latvijai pat valsts pastāvēšana ir atkarīga no tā, kā spēsim pretoties dez­informācijai. Tā uzbrūk katram individuāli. To nevar apturēt ar raķetēm vai robežas žogu. Esam viens pret vienu ar šo informāciju sava telefona ekrānā. Kā to uztveram, saprotam, atkarīgs no katra sociālo mediju lietotāja medijpratības, kritiskās domāšanas, spējas izturēt milzīgo informācijas spiedienu. Un tā ir liela slodze un atbildība, būtībā katram jākļūst par redaktoru, jo sociālajos tīklos mūsu vietā neviens redaktors informāciju nepārbauda, kā tas ir īstos medijos.

Pēdējos gados  dezinformācija kļuvusi par hibrīdkara sastāvdaļu. Runājot par informatīvo drošību, situācija ir trausla un bīstama. Tikko atveram internetu, esam pakļauti sociālo mediju algoritmiem. Par tiem neko nezinām, nevaram noskaidrot, kā tieši tie strādā.  Pētnieki secinājuši, ka tajos ir iebūvēts polarizējošs spēks, lai katrs iespējami vairāk laika pavadām tīmeklī. Lai tas notiktu, jārada emocijas – vai nu dusmas, vai prieks. Priecīgi esam par kaķu, suņu video, fotogrāfijām, bet nikni par ļoti daudz ko. Naids, sakāpinātas emocijas baro algoritmu. Atliek noskatīties kādu video, kad jau tiek piedāvātas neskaitāmas ziņas par šo tēmu. To ietekmēt mēs nevaram. Gribam zināt, ko citi dara, paši pastāstīt par sevi, un esam šo  nekontrolējamo sociālo mediju varā.

-Ir sociālie mediji, kuri paši nerada saturu, bet ir prese, televīzija, radio, kur var gūt neietekmētu informāciju.

-Kopš tirgū ir lielie sociālie tīkli, mainās mediju biznesa modelis. Meklētājiem internetā kā “Google” un sociālajiem tīkliem aizplūst reklāmas nauda. “Facebook”  un “Google” ir izplatītāji, tie neražo saturu. Tiek noplicinātas redakcijas, kas to dara. No katra reklāmas dolāra, ko kādreiz saņēma mediji ASV, 85 centi nonāk interneta tīmekļa vietnēm.  Amerikā jau ir vietas, kur valda ziņu tuksnesis, jo vairs nav vietējo mediju, tie ir izputējuši.

Notiek mērķtiecīgi uzbrukumi medijiem, un tas nenotiek tikai ASV. Tramps apzināti noraida žurnālistus, kuri uzdod kritiskus jautājumus. Baltajā namā neļauj ienākt žurnālistiem, kuri apšauba, ka Meksikas līcis jāsauc par Amerikas līci. Tramps pirmais parādīja, ka tā var darīt un iegūt uzmanību.

Pirms iepriekšējām vēlēšanām Alda Gobzema politiskais spēks mērķtiecīgi un nepamatoti uzbruka žurnālistiem. Tagad to dara “Latvija Pirmajā vietā”, kas dzīvo savā burbulī. Viņiem nevajag, lai kāds uzdod jautājumus. Tas saredzams arī Alvja Hermaņa rīcībā, kurš par sabiedriskā medija žurnālistu atļaujas pateikt, ka viņš ir “parastākais JV propagandists un aktīvists”. Viņš sabiedriskajam medijam nesniegs interviju, jo nepatīk žurnālists, uzkarina viņam kaut kādu birku, kas rada attaisnojumu. Sabiedrībai pret to ir jāiebilst, jo mediji ir tie, kas cenšas atrast atbildes. Nedrīkst diskreditēt žurnālista darbu. Tas nenozīmē, ka mēs nekļūdāmies, arī žurnālisti kā jebkurš cilvēks var kādreiz kļūdīties, bet mēs labojam savas kļūdas. Sabiedrība nedrīkst pieļaut, ka politisko interešu dēļ žurnālistu darbu diskreditē.

Latvijā ir zema izpratne par to, ka ziņas nekritīs no gaisa. Ja gribam patiesas ziņas, par tām ir jāmaksā. Latvijā, salīdzinot ar kaimiņiem, digitālajiem medijiem ir mazākais abonementu skaits, tikai trīs procenti auditorijas ir kāda digitālā medija abonenti. Igaunijā – 12, Lietuvā – pieci procenti. Pagājušajā gadā Igaunijā    bija vairāk nekā 170 tūkstoši digitālo abonementu, kuri maksā par žurnālistu radīto saturu. Arī drukātie mediji kaimiņos ir spēcīgi. Igaunijā mediju vide ir veselīgāka. Tas ir mūsu sabiedrības vājums, ja neesam gatavi pieprasīt un lietot kvalitatīvu informāciju, par to maksāt. Latvijas Universitātē pasniedzējs Ābrams Kleckins savulaik man mācīja: “Žur­nālistika ir tikai tas, ko kāds grib noslēpt, pārējais ir sabiedriskās attiecības.”  Lai noskaidrotu noslēpt iecerēto, jāiegulda liels darbs un medijiem arvien vairāk jābalstās tieši uz lasītāju finansējumu, jo reklāmas tirgus ir mainījies uz neatgriešanos.   

Pēdējā laikā dzirdu, ka cilvēki, kuri grib atslēgties no ekrāna, paņemt rokās avīzi, žurnālu, lasa informāciju, kas pēc brīža nemainīsies, kuru kāds nekomentēs.   

Tiesa, satraucoši, ka gadu no gada samazinās lasītprasmes rādītāji.   Latvijas Nacionālās bibliotēkas pasūtītā pētījumā parādās, ka tikai 30 procenti aptaujāto pēdējā gada laikā ir izlasījuši kādu grāmatu. Skolēnu lasītprasmes rādītāji samazinās jau daudzus gadus. Tas rada bažas, cik sabiedrība ir noturīga pret riskiem un spēj pieņemt gudrus lēmumus. Katrs var aizdomāties, kā būtu, ja mēs nebūtu savulaik pieņēmuši gudru lēmumu iestāties ES un NATO. Pasaule kļūst nestabilāka, bīstamāka, neprognozējamāka, un katram jākļūst zinošākam. Diemžēl izskatās, ka mūsu kritiskā domāšana sašķobās.

-Kā pretoties dezinformācijai? Ne jau visu var pārbaudīt.

-Tā ir medijpratība. Tā nenozīmē tikai pārvaldīt digitālos rīkus, tā ir sapratne par to, kā medijs strādā, kas ir ziņa, kā tā    veidojas,  kā pārbauda, kā atsaucas uz avotiem, kā ziņu izplata. Tikai izpratne ir garantija, ka nekļūsi par dezinformācijas mūli – to, kurš nepārbaudot izplata tālāk nepatiesu informāciju internetā. Pērn Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) pētījums parādīja, ka medijpratība Latvijā ir 5,7 punkti no desmit, bet tikai seši procenti uzskata, ka viņu medijpratība ir augsta. Jāņem vērā, ka tas ir pašvērtējums. 16 procenti atzinuši, ka viņu medijpratība ir zemāka par  četriem punktiem.

Satraucoši rādītāji ir senioru grupā. Ir jāskaidro, ka,  tāpat kā krāpnieki izkrāpj naudu, dezinformācija apmiglo prātu. Tikai 38 procenti aptaujāto spēja pareizi pateikt, ar ko delfi.lv atšķiras no “Facebook”, ka vienā ir redakcija un strādā žurnālisti, bet otrā nav nekādas redakcijas.

Valsts kancelejai ir komunikācijas projekts “Melns uz balta”. Vērts ieskatīties. Tur saprotami izskaidrotas loģiskās domāšanas kļūdas, ir daudz vērtīgu padomu, tiek atspēkoti mīti.

-Dzīvojam it kā dažādās pasaulēs, un to nosaka informācijas lauks, kurā esam.

-Veidojas bīstama plaisa starp tiem, kuri patērē patiesu informāciju, jo var un ir gatavi par to samaksāt, un tiem, kuri izmanto to, kas ikvienam pieejams, ko piedāvā algoritms. Ja esi patiesi informēts, praktiskajā dzīvē pieņemtie lēmumi būs      balstīti faktos, izsvērtāki, gudrāki  un dzīvē būsi veiksmīgāks. Šī plaisa ir ļoti bīstama.

Īpaši uztraucos par vēlēšanām. Demokrātijas pamatā ir ideja, ka mums katram ir viena balss un mēs kā patstāvīgi domājoši indivīdi izdarām izvēli. Bet, ja smadzenes visu laiku skalo interneta algoritmi, kas iebaro nepatiesas ziņas, ir bažas, vai tiešām spējam pieņemt paši savus lēmumus.

-Kā ietekmēt   burbuļus, kurus, cits citu ietekmējot, veido līdzīgi domājošie?

-Īsi sakot, nekā. Vienīgi paši varam neļauties un nekļūt par šādu manipulāciju upuriem. Katrs esam atbildīgs par sevi. Ja jūti, ka informācijas gūzma kļūst neizturama, izvērtē, kam velti laiku un uzmanību. Par laimi, mēs katrs dzīvojam konkrētā ķermenī, mājā, ģimenē, kopienā, valstī. Tāpēc vispirms jāparūpējas par tām lietām, par ko esam tieši atbildīgi, ko varam ietekmēt. Ir labi turēt plašu skatu un zināt, kas notiek Ķīnā, ASV un citur, bet mums ir jādzīvo un jābalso šeit. Par savu kopienu un valsti tikai paši varam lemt, neviens cits to nedarīs.

Tāpēc, ja pārslodzes dēļ uz pusgadu atslēgsies no ziņām par ASV, nekas slikts nenotiks, tieši otrādi, uzlabosies mentālā veselība, varēsi labāk izdarīt savas lietas, par kurām atbildi. Mums jāiemācās arī atslēgties no sociālajiem tīkliem, lai neiekristu atkarībā. Tāpat kā mazāk jālieto cukurs vai nedrīkst iereibis stūrēt mašīnu.

Pasaule ir pārdzīvojusi dažādas epidēmijas un mēri, tagad ejam cauri  dezinformācijas epidēmijai. Tā var mūs iznīcināt, ja neparūpēsimies par sevi.

-Kas veidojis jūsu pasaules uzskatus, vērtību izpratni, prasmi analizēt?

-Grāmatas. Katram ir grāmatas, kuras agrā jaunībā atstājušas iespaidu, palīdzējušas kļūt par neatkarīgi domājošu cilvēku. Es to saucu par Brīvības bibliotēku un aicinu arī citus dalīties ar šādiem grāmatu ieteikumiem.  Pusaudzes gados skolotāja ieteica izlasīt Miervalda Birzes “Rozā zilonis”. Lasīju, un smadzenes uzsprāga, ka padomju laikā var būt tāda satīra. Iesaku!              

Vidusskolā lasīju Džordža Orvela “Dzīvnieku fermu”. Lasot pārņēma dusmas, ka maniem vecākiem bija jādzīvo totalitārā sistēmā un tik daudzu cilvēku dzīves tika iznīcinātas, bet reizē arī laimīga sajūta, ka apspiestības laiks ir beidzies tieši tad, kad sākas mana patstāvīgā dzīve.

Viktora Klemperera “Trešā reiha valodu” lasīju, kad man jau bija 30 gadi. Mani vienmēr tirdījis jautājums, kā tas var būt, ka cilvēki var kļūt par necilvēkiem – aizsūtīt savus kaimiņus uz gāzes kamerām un uzskatīt sevi par priekšzīmīgiem pilsoņiem. Autors dokumentējis, kā ar propagandu cilvēku padara par nezvēru. Zvīņas nokrita no acīm. Sapratu, ka neviens no tā nav pasargāts. Šī grāmata mani sagatavoja Krievijas karam Ukrainā, Trampa varai ASV. Brīvība nav pašsaprotama vai garantēta, tā visu laiku ir jāaizstāv. Ir jātrenē gan kritiskā domāšana, gan izturība un ticība saviem spēkiem.

-Kur ir pašas spēka avots?

-Mani uzlādē cilvēki, kuri vairo gaišumu sevī un apkārtnē. Prieks par īstām sarunām un labiem darbiem. Un brīnišķīgs spēks ir daba – ja izeju pastaigāt mežā vai gar jūru, pēc stundas jau esmu laimīgāks cilvēks.