Cik daudz cilvēku ziemā gādā par putnu pabarošanu, liecina kaut vai tas, kā putnu barības gatavotāji un tirgotāji cenšas piedāvāt aizvien daudzveidīgāku produkciju. Dabas eksperti gan saka, ka piebarošanas fakts nav tik daudz vajadzīgs putniem, cik pašiem cilvēkiem, jo putni ir pielāgojušies skarbajiem ziemas apstākļiem, bet cilvēkiem patīk domāt, ka kādam palīdz, kā arī vērot spārnaiņus pie sava loga. Protams, gan jau gadās, ka tādējādi kādam putnam tomēr palīdzam izdzīvot līdz pavasarim, un varam lepoties ar savu cilvēcīgo dabu.
Tomēr putni iet bojā arī cilvēku dzīvesveida maiņas dēļ un iespējām savu dzīvi padarīt ērtāku, interesantāku, labklājīgāku. Kā televīzijas raidījumā “1: 1” atgādināja Dainis Krūze, uzņēmuma “Aerones” līdzdibinātājs, putnus no cilvēku puses nogalina tik ļoti viņu mīlētie kaķi. Vai tādēļ atteiksimies no saviem pūkainajiem mājas iemītniekiem?
Putni iet bojā, atsitoties pret māju logiem, stiklotajām sienām un durvīm, arī automašīnu logiem un buferiem. Vai tādēļ atteiksimies izmantot stiklu ēku būvniecībā, nebrauksim ar automašīnām? Un kā ar mežu izciršanu? Vai spējam iztikt bez “zaļā zelta” iegūšanas, gādājot par putnu mājokļiem? Tiesa, dabas aizstāvji dara, ko var, un cenšas likt ieturēt kaut kādu līdzsvaru, lai cilvēku saimnieciskā dzīve neiznīcinātu dabu.
Bet atkal esam dilemmas priekšā: vēja ģeneratori pret dabisku vidi. Izšķiršanās nav viegla, lai neteiktu vairāk. Gribam taču dzīvot labi, droši un … pārtikuši, bet kā lai saskaņo mūsu ilgas pēc miera ar tiekšanos pēc labklājības? Vai tas vispār ir iespējams? Latvija starp Eiropas valstīm pēc jaunākajiem rādītājiem labklājības ziņā esot pēdējā vietā. Skaidrs, ka bez ekonomikas izaugsmes tur arī paliksim. Tādēļ ir vērts ieklausīties cilvēkos, kurus vada ne tik daudz emocijas, cik sapratne par ekonomikas attīstību. Arī tajos, kas iespēju saskata vēja ģeneratoros.
Jā, jā, dzirdu atskanam balsis – tikai ne to! Ja vadāmies vienīgi no emocijām, protams, esam pret, kā sakām, monstru ienākšanu mūsu dzīves telpā. Tomēr der ieklausīties arī saprāta balsī. Vismaz mani ļoti uzrunāja jau pieminētā intervija ar Daini Krūzi. Kopā ar citiem inženieriem Latvijā viņš dibinājis un attīstījis uzņēmumu “Aerones”, kas nonācis līdz robotu ražošanai vēja ģeneratoru apkopei. Uzņēmums piesaistījis miljoniem investīciju, darbību izvērsis arī Amerikā. Varētu jau domāt – kā citādi, D. Krūze taču ir ieinteresēts savā biznesā. Tomēr tas nav tik viennozīmīgi. Uzņēmuma ražotie roboti apkalpo vēja ģeneratorus galvenokārt citās valstīs, arī Lietuvā un Igaunijā, kur, kā viņš saka, putni joprojām lido. Varbūt der ieklausīties D. Krūzes atziņā, ka mūsu atpalicībā no citām valstīm nav vainojama tik daudz valdība, cik mentalitāte. Kamēr citur iedzīvotāji koncentrējas uz vienu iemeslu, kāpēc darīt, mēs meklējam desmit, kāpēc nedarīt.
Nenoliedzami, es pie savas mājas vēja ģeneratoru parku negribētu, taču esmu pārliecināta, īpaši uzklausot D. Krūzes viedokli un atziņas, ka saprātīgu risinājumu mūsu mazapdzīvotajā, mežiem bagātajā Latvijā var rast, lai vilks būtu paēdis, bet kaza dzīva.
Komentāri