Pēc administratīvi teritoriālās reformas Latvijā esam palikuši ar 43 pašvaldībām, un teorētiski tas viss skanēja loģiski: efektīvāka pārvalde, profesionālāki darbinieki, labāki pakalpojumi. Tomēr, dzīvojot laukos, arvien biežāk nākas dzirdēt vienu teikumu: “Vara ir attālinājusies.” Un to bieži dzirdam arī Cēsu novadā, īpaši tagad, priekšvēlēšanu laikā.Un tas nav tikai emocionāls izteikums – tā ir sajūta, kam ir arī savs objektīvs pamats. Ja iepriekš cilvēks savu pašvaldību izjuta kā kaut ko tuvu – pārvalde bija gandrīz līdzās, daudzi pazina vietējo deputātu vai sociālo darbinieku personīgi –, tagad realitāte ir pavisam cita. Lēmumi tiek pieņemti desmitiem kilometru attālumā, un pašvaldības centrs ne vienam vien lauku iedzīvotājam grūti sasniedzams. Ne visiem ir auto, vēl mazāk – digitālās prasmes un pieeja e-risinājumiem. Rezultātā – attālināšanās nav tikai telpiska, tā ir arī cilvēciska. Reformas gaitā no kartes zuda mazās pašvaldības, katra pagasta vārda stiprināšana vairāk paliek vietējās kopienas spējās. Lielajās novadu domēs mazākie pagasti nereti paliek bez pārstāvniecības, un cilvēkiem rodas sajūta, ka viņus vienkārši vairs neredz.Protams, nevar noliegt, ka lielākām pašvaldībām ir plašākas iespējas piesaistīt līdzekļus, attīstīt infrastruktūru un uzlabot pakalpojumu kvalitāti. Bet teorija bieži saduras ar praksi. Un praksē laukos valda neskaidrība un sajūta, ka palikuši “nomaļi”. Vai šīs lauku cilvēku izjūtas ir tikai subjektīvas? Nē. Tās ir objektīvas. Jo demokrātijā cilvēkam ir vajadzība būt saredzētam, sadzirdētam un pārstāvētam. Bez šīs sajūtas zūd uzticēšanās valstij, mazinās vēlme piedalīties sabiedriskajā dzīvē. Un šī plaisa starp centru un perifēriju ir arī sociālās saliedētības problēma.Ko darīt? Ir pienācis laiks pašvaldībām pašām meklēt risinājumus, kā atgūt uzticību un tuvumu. Iespējas ir – vietējās iedzīvotāju padomes, regulāras izbraukuma dienas pagastos, pieejamāka informācija ne tikai internetā, bet arī papīra formā, cilvēku klātbūtne uz vietas. Ir jāatgūst dialogs.
Jā. Laucinieku un pilsētnieku vajadzība just varas tuvumu atšķiras. Reizēm domāju, ka diezin vai, piemēram, ikdienas cēsnieku vairākums satrauktos un varbūt pat nepamanītu, ka pašvaldības vadības kabineti ir kādā citā apdzīvotā vietā. Ja skolas, bibliotēkas, kultūras iestādes darbojas, ja medicīna un sociālie pakalpojumi pieejami, ja ielas iztīrītas un parkos zied puķes, kur darba vieta visiem tiem, kas vajadzīgo nodrošina, pieļauju, lielākajai daļai būtu vienalga. Bet laukos, pagastos, gadu desmitus spēcīga bijusi cita varas un iedzīvotāju attiecību kultūra. Un novadu domēm, ko ievēlēs 7.jūnijā, jāatceras, ka cilvēku dzīve turpinās arī tajās mazajās vietās, kur vara joprojām tiek vērtēta pēc tā, vai tā ir sasniedzama – gan ar kājām, gan ar sirdi.
