Pēc mēneša, 5.jūlijā, atklās XIII Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus. Notikums, kuram dalībnieki gatavojas vairākus gadus, kuru savos skolas gados daudziem jo daudziem nav pat izredžu piedzīvot arī tad, ja ir kora vai deju kolektīva dalībnieki. Notikums, kurš priecēs gan tā dalībniekus, gan skatītājus un klausītājus. Ļoti nozīmīgs notikums latviešu tautas kultūrā, kas nedēļas garumā vieno nāciju, rāda tās spēku un skaistumu, dod cerību nākotnei. Nekad un nekur nevar ieraudzīt vienuviet tik daudz priecīgu un apgarotu seju, tik daudz košu un staltu bērnu un jauniešu kā šajos svētkos. Grūti novērst skatu no tāda skaistuma un saviļņojuma acīs, sejās, košajos tērpos (kur dominē baltais), krāšņajos ziedu vainagos. Tas viss būs, un Rīga skanēs, vizēs, mutuļos ap 38 000 dalībnieku balsīs, soļos, smaidos.
Diemžēl neviens nav saskaitījis, cik asarās… Vispirms jau tajās, kas bija jānotrauc, ka neizdevās nokļūt svētku dalībnieku rindās, jo atlases konkursā pietrūka kāda punkta vai puspunkta. Bet nākamajos svētkos, kas būs pēc pieciem gadiem, arī šo “caurkritušo” nebūs gan tādēļ, ka skolēna statuss jau būs aiz muguras, gan tādēļ, ka vilšanās sajūta traucēs motivācijai veltīt sevi nodarbēm, kas rezultātā beidzas ar vērtējumu – tu neesi pietiekami labs. Vai viņi kādreiz atgriezīsies amatierkolektīvu rindās? Bērniem gan viss ātri aizmirstas, un vasara nudien nav tas laiks, kad skumt. Lielāku rūgtumu, pieļauju, šāda caurkrišana rada skolotājiem, pulciņu, kolektīvu vadītājiem, kuri taču nesagatavoja savējos pietiekami labi. Vai viņi turpinās pārvarēt šķēršļus un grūtības, par kurām tiem galvenajiem lēmējiem nav ne mazākā priekšstata? Ak tā, tas nekas? Nāks citi, nāks jauni, viņiem veiksies labāk! Varbūt, bet rūgtums iepriekšējo sirdī jau neizplēnēs. Vai tas nav svarīgi?
Un vai nav svarīgi, ka tik daudzi netiek pie Dziesmu svētku biļetēm? It kā jau prieks- šie svētki ir pieprasīti, populāri, biļetes uz galvenajiem svētku notikumiem izpērk pusstundā, stundā! Tie, kas pie tām tiek, – priecīgi, kuri netiek, šauda sašutuma bultas visos virzienos. Un viņus var saprast, īpaši bērnu un jauniešu vecākus. Viņu ieguldījums bērnu talantu attīstīšanā nudien ir vismaz tik daudz vērts, lai dotu viņiem priekšroku biļešu iegādē. Turklāt ne jau astoņu, kā tas ir/bija “Biļešu paradīzē”, pietiktu jau ar tām divām, lai tēti un mammas ir klātesoši notikumā, kurā piedalās viņu bērni. Tā dīvaini taču ir: bērni apgūst svētku repertuāru garās mēģinājumu stundās, vecāki viņus ved uz mēģinājumiem, mazgā un poš tērpus, nežēlo naudiņu, lai bērns tiek pie maltītes vai kāda kāruma brīvajos brīžos; svētku dalībniekiem par uzstāšanos nemaksā, vecākiem izdevumus neatlīdzina, bet kāds par visa šī pasākuma tapšanu saņem naudu. Labi jau labi – izdevumu tāda notikuma norisei netrūkst, bet kur paliek cieņa pret tā galvenajiem dalībniekiem un viņu svarīgākajiem atbalstītājiem!
Patiesībā nespēju iedomāties, kam vajadzīgas astoņas biļetes. (Tāds bija limits biļešu iegādei uz šīgada svētkiem.) Tiešām ir tik kuplas ģimenes, kas pilnā sastāvā apmeklēs koncertus? Varbūt paturēs sev divas – četras un pārējās par dārgu naudu pārdos. Jā, to jau mēs nezinām, bet zinām stāstu par biļešu pieprasījumu, ko jau kuru lielo svētku reizi neviens nespēj apmierināt, un biļešu tirgotāju vairākkārtīgi paaugstinātajām cenām. Vai tiešām te nav nekādas izejas? Rūgtums taču paliek tik daudziem, un to nevajadzētu ignorēt. Jau izskanējis, ka varbūt var rīkot īpašus koncertus dalībnieku vecākiem un citiem atbalstītājiem – pašvaldībām, pedagogiem, galu galā ēdinātājiem. Domāju, mēģināšanas cienīgs piedāvājums.
Arī XXVII Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki atstājuši rūgtuma piegaršu, jo bija pirmie, kad ne dalībnieki, ne pat kolektīvu vadītāji netika ne pie vienas biļetes nopirkšanas ārpus rindas, ko kā pateicību par izpratni un atbalstu varētu sagādāt saviem mājās palicējiem. Taču ne pieaugušo, ne skolēnu svētkiem nevajadzētu būt tādiem, kuri liek slaucīt asaras vai atstāj nelāgu pēcgaršu pat līdz nākamajiem svētkiem.
Komentāri