35 gadi – daudz vai maz? Katram sava mēraukla. Bet viens gan skaidrs, atjaunotajā Latvijas valstī izaugusi paaudze, kas nekad nav piedzīvojusi vārda brīvības ierobežošanu. Varbūt pat pretēji – saviem izteikumiem neviens vairs neseko, kā teikt, mutes brūķēšana, ar to visvairāk domājot ierakstus visdažādākajās interneta platformās, ir ikdiena. Apvainot kādu, paņirgt arī par nopietnām lietām ir tik pierasti.
Tāpēc saprotams, ka starp divām šīs nedēļas nogales svētku dienām – 1.maiju un Latvijas neatkarības atjaunošanas dienu 4.maiju – 3.maiju pamanīs pavisam retais. Tā ir Pasaules preses brīvības diena, ko ik gadu aicina atzīmēt UNESCO. Protams, prese vairākus gadu desmitus ir tikai simbolisks nosaukums, ar to jāsaprot viss, kas saistāms ar vārda brīvību. Šis jēdziens tiešām nenozīmē vairāk vai mazāk anonīmu apsaukāšanos sociālajos medijos vai portālu komentāros. Tās ir tiesības brīvi paust savus uzskatus, ne jau lamas.
Bet izskatās, ka tas, kas mums šķiet pašsaprotams, daudzviet pasaulē kļūst par aizvien bīstamāku nodarbi. Krievijā vara skaidri norādījusi, ko katrs tās pilsonis drīkst domāt, kāds ir vienīgais pareizais viedoklis, bet par kura izteikšanu jāgatavojas ne tikai ar ierobežojumiem savā karjerā, bet pat cietumsodu. Taču vēl traģiskāk, ka par savu uzskatu paušanu un nepiekrišanu valsts līdera uzskatiem amatu var zaudēt arī par demokrātijas citadeli sauktajās Amerikas Savienotajās Valstīs.
Vai vārda brīvība var kļūt par zaudētu vērtību? Tikai tad, ja neaptveram, cik tā nozīmīga. Latvija gadu desmitus nav starp valstīm, kurās apdraudēta preses un vārda brīvība. To, cik tas ir liels ieguvums, visticamāk, saprot tie, kuriem dzīves gadi skaitāmi vairākos desmitos un kuri vēl atceras laikus, kad visās avīzēs bija tikai viena taisnība un vecmāmiņa aiztaisīja plīts sildmūra šīberi, lai kaimiņi nedzirdētu, ko virtuvē runā. Mediju neatkarība, vārda brīvība jaunajai paaudzei ir pašsaprotama. Tieši tāpēc jābūt vēl asredzīgākiem un nesaudzīgākiem pret kāda vai kādu vēlmi to mazināt.
Daudzi šodien saka, ka tas, kā dzīvojam, neatbilst tam, ko toreiz, pirms 35 gadiem, cilvēki cerēja un gaidīja. Ka dzīve iegriezusies pavisam citādi un neatkarības jūsmas laiks izplēnējis kā sadeguša papīra plēksnes. Taču vai tiešām tā? Domāju, vajag tikai ievilkt elpu un mierīgi apdomāt, novērtējot to, kas mums ir. Tiesības publiski izteikt savu viedokli, preses tiesības ieraudzīt un vēstīt sabiedrībai par negācijām, kas apdraud tās labklājību, ne tikai materiālo, bet arī emocionālo, garīgo – tās ir vērtības, kas noteikti bija arī 4.maija cerību sarakstā.
Komentāri