Diskusijas pret vēja parkiem Cēsu novadā sit augstu vilni. Un ne tikai pie mums, emocionāls sasprindzinājums par vēja elektrostaciju būvniecību ir visā Latvijā. Saprotams, kurš gan grib no savas lauku mājas, savas lauku sētas ikdienā redzēt lielos vēja rotorus! Rimtajā Latvijas ainavā, kur mežu horizonts mijas ar lēzeniem pauguriem, pļavām un aizvien vairāk labības laukiem, strauji grib ienākt svešinieks, par kuru ir tik daudz nezināmā un dzirdētā, kas nesola neko labu.
No vienas puses, vietējās kopienās aizvien lielākas aug bažas par iespējamo kaitējumu videi, dzīvajai dabai un pat cilvēku veselībai. No otras puses, valsts līmenī skan aicinājums straujāk virzīties uz energoneatkarību un zaļo ekonomiku. Un tieši šajā saspringumā no medijiem tiek gaidīts skaidrs, līdzsvarots skaidrojums. Taču – vai tas vispār ir iespējams brīdī, kad pat zinātniskie pētījumi nereti nonāk pretrunā cits ar citu?
Vēja elektrostaciju sakarā tiek citēta dažāda ārzemju literatūra, pētījumi, kas vēja turbīnu ietekmi uz putnu migrāciju vai zīdītāju uzvedību raksturo kā minimālu, un citi, kas brīdina par būtiskiem ekosistēmas traucējumiem. Vienos secinājumi, ka turbīnu radītais troksnis nav kritisks veselībai, kamēr citi uzsver – ilgtermiņa ietekme līdz galam nav izpētīta. Kā gan lai lasītājs izvērtē, kas ir metodoloģiski korekts pētījums un kur trūkst datu? Arī žurnālistam, kas parasti nav enerģētikas eksperts, šī ir sarežģīta teritorija. Vēl sarežģītāka tā kļūst brīdī, kad sabiedrības bailes un aizdomas iegūst aizvien lielāku svaru.
Latvijā vērojama skaidra disproporcija: pret vēja parkiem vērsto argumentu publiskajā telpā ir daudz vairāk nekā atbalstošo. Tie ir emocionāli, vizuāli un saprotami: “sabojās ainavu”, “slēps patiesos riskus”, “peļņu gūs tikai investori”. Savukārt argumenti par energoneatkarību vai klimata mērķiem ir abstraktāki, grūtāk izmērāmi ikdienas pieredzē. Te arī rodas plaisa, kurai pāri netiekam: valsts runā par stratēģiju, bet cilvēks – par savu pagastu, savu pagalmu, savu logu.
Medijiem šajā situācijā nav jābūt advokātiem ne vienai, ne otrai pusei. Uzdevums ir skaidrot, cik iespējams, un nebaidīties atzīt neskaidro. Vai “Druvas” rīcībā ir pietiekami daudz resursu, lai mēģinātu atbildēt uz kaivēniešu, veselaviešu, skujeniešu satraukumu par draudiem, ko varētu radīt iespējamie vēja parki?
Atzīstamies, nav. Publiskajā telpā iznākt varam tikai ar iedzīvotāju viedokli. Kas viņiem atbildēs? Vai tā atkal būs formāla institūciju atrakstīšanās, vēstule, kurā savirknēti neprofesionālim neko neizsakoši termini?
Droši vien Latvija nevar atļauties ne aklu atteikšanos no vēja enerģijas, ne aklu steigu. Vajadzīgas sarunas un skaidras galvas. Un skaidrs prāts jāsaglabā ne tikai tiem, kuri saņem vēja enerģētikas virzītāju pārmetumus par “lielās bildes” neizpratni, bet arī visiem, kas attīsta un atbalsta šo nozari.
Komentāri