Karā pret Ukrainu kopš 2022. gada 24. februāra Krievija zaudējusi vairāk nekā miljonu militārpersonu, kuras ir gājušas bojā vai ievainotas. Uzlidojumi Ukrainas pilsētām, ciemiem un infrastruktūras objektiem kļūst aizvien nežēlīgāki. Īpaši smagi cietusi Harkiva.
Jau agrāk esmu tulkojusi Harkivā dzīvojošās ukraiņu žurnālistes, suņa Hektora saimnieces Annas Gīnas rakstīto. Viņa raksta vienkārši, bet tekstā var sajust sāpes, rūgtumu, izmisumu un cerību. Pirms vairākām dienām pēc īpaši nežēlīgiem uzbrukumiem Harkivai Anna savā blogā uzrakstīja: “Atrasties 17. stāvā ir neizturami – var redzēt un dzirdēt katru dronu un raķeti. Un ir sajūta, ka viss lido tieši tavā logā. Bet mēs aizbraucām uz suņu izstādi. Jā, tā pašlaik notiek Harkivā. Piefrontes pilsētā, kurā katrs šodien skaita lūgšanu, lai izdzīvotu līdz rītdienai. Es neesmu izņēmums. Atzīstu, ka naktī, sēžot priekšnamā, lūdzos Radītāju, lai viss notiek ātri, vismaz bez ciešanām. Un labāk visiem kopā – ar suni, putnu un zivtiņām.
Jā, šonakt daudzi domās atvadījās no dzīves. Tā bija, es nepārspīlēju. Suņu saimnieki, satiekoties pastaigās, viens otram atzīstas – nav cerējuši, ka izdzīvos. “Es uzrakstīju meitai, ka mīlu viņu,” saka ruda labradora saimniece. “Es mazmeitiņai aizsūtīju savas bankas kartes paroli,” smejas vīrietis ar bīglu.
Smiekli visiem šodien nervozi, smejas, balsij aizraujoties. Nakts tiešām bija kā ellē. Trīs gadu laikā mēs te esam daudz ko piedzīvojuši, bet, atvainojiet, tādu maucību neviens neatceras. Vairākas stundas pēc kārtas viss lidoja, svilpa, zumēja un eksplodēja vienlaikus. Likās, droni, aviobumbas, raķetes sacenšas, kurš kuru pārspēs. Mājas drebēja, autostāvvietās kauca signalizācija, visapkārt liesmoja ugunsgrēki. Dārdoņa bija tik spēcīga, ka to “dzirdēja” pat kurli cilvēki ārprātīgās vibrācijas dēļ. Arī tagad virs pilsētas ir melni dūmu vāli.
Pēc oficiāliem datiem pagājušajā naktī Harkiva saņēma aptuveni sešdesmit spēcīgus triecienus no Krievijas Federācijas. Ir ievainotie un bojā gājušie, to skaits pieaug ar katru stundu. Pēc pirmā sprādziena Hektors sāka skriet pa dzīvokli, centās palīst zem vannas, zem paklājiņa, zem galda, noslēpties manās rokās. Es visa esmu saskrāpēta, kā tāds vardarbības upuris mājās. Kādā brīdī mēs izgājām ārā uz ielas. Vienkārši tādēļ, ka 17. stāvā ir neizturami, ir sajūta, ka drons un raķete ielidos logā. No īstām bailēm kļūst slikta dūša. Un trīc rokas. Bet uz ielas nav labāk: dūmi, uguns, kliedzieni, raudas, sprādzieni. Cilvēki skrien uz metro. Kopš 2022. gada es vēl neko tādu nebiju redzējusi. Man garām uz metro aizskrēja divas sievietes ar mazuļiem rokās, ievīstītiem segā. Maitas, barbari, necilvēki. Kā gan citādi dēvēt izdzimteņus, kuri sūta nāvi uz gulošu pilsētu?! Pirms tam terorizēja visu Ukrainu, bet pagājušajā naktī Harkivu. Pilsētai-varonei necilvēki veltīja īpašu dienu. Saka, ka tā esot atriebība par operāciju “Паутина” (zirnekļa tīkls – aut.). Un kas bija agrāk? Par ko atriebība trīs gadus? Jā, tik milzīga mēroga uzbrukuma dažu stundu laikā vēl nebija bijis, tomēr Harkivā un apgabalā cilvēki iet bojā katru dienu. Iet bojā katru šī nolādētā 1200. pilna apjoma kara dienā.
Es nevarēju aizmigt arī pēc trauksmes beigām. Turklāt mums desmitos no rīta ieplānota izstāde. Tā nav atcelta, jo mēs esam Harkiva! Uzvilku T-krekliņu un braucām. Pilsēta deg. Hektors saņēma otro vietu.
Mēs dzīvosim. Un strādāsim. Palīdzēsim karavīriem. Un smiesimies. S… jūs dabūsit, ne Harkivu!”
Komentāri