Iepazīstoties ar Latviešu valodas attīstības kopas un Latvijas Rakstnieku savienības rīkotās aptaujas rezultātiem, kurā spārnoto teicienu ieguva Valsts prezidenta izteiktā frāze gadu mijā “Ja nu nesanāks. A ja nu sanāk?”, aizdomājos, kā mainās latviešu valodas lietojums. Prezidents spēj uzrunāt dažādu valstu līderus un tajā pašā laikā palikt cilvēcīgs un saprotams ikvienam iedzīvotājam. Kā redzam, viņa teiktais ne vienmēr ir literāri pareizs, bet tāds, kas ir saprotams ikvienam.
Jāteic, daudz lielāku izbrīnu manī raisīja pasākuma apraksts, kurā bija norādīts – visiem ar dzīves pieredzi resnā ķermenī un vēlmi justies sadzirdētiem. Proti, ir biedrība, kura “mērķtiecīgi pēta, iespējo, pārstāv un citos veidos veicina visdažādāko ķermeņu iekļaušanu sabiedrībā”. Organizācija uzsver, ka šogad īpaši vēlas stiprināt visiem ķermeņiem draudzīgu kopienu Latvijā, tādēļ uzsākusi iniciatīvu – atbalsta kopienu resniem cilvēkiem. Pirmajā diskusijā runās nevis par diētām un svara samazināšanu, bet iecietīgi un kopīgi mācoties visiem izmēriem un formām iekļaujošu komunikāciju kā cieņpilnu savu robežu nospraušanu. Biedrība uzsver, ka komunikācijā vārdu “resns” izmanto kā neitrālu, raksturojošu terminu bez mērķa kaunināt, aizskart vai kā citādi vērsties pret dažādu izmēru ķermeņiem. Turklāt organizācija aicina piedalīties pētījumā un dalīties pieredzē, jo ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu šogad publicēs ziņojumu par svara stigmu un resnuma aizspriedumiem Latvijā.
Jāatzīst, mani mulsina gan izvēle vārdu “resns” izmantot kā raksturojošo, gan runāt nevis par cilvēkiem, bet ķermeņiem – visdažādāko “ķermeņu” iekļaušanu sabiedrībā. Ieskatījos skaidrojošajā un sinonīmu vārdnīcā “Tēzaurs”, kurā rakstīts, ka resns “ir tāds, kas ir aptaukojies, kļuvis tukls”, tātad pēc būtības vārds ir atbilstošs. Turklāt “resns” ir arī ar pretēju nozīmi vārdam “tievs”. Vēl interesanti, ka pārnestā nozīmē tas tiek lietots kā apzīmējums tādam, kurš ir pārticis, bagāts, savukārt sarunvalodā par tādu, kam ir zems balss tembrs.
Tajā pašā laikā, ja sabiedrībā cilvēku nosauc par resnu, nereti tā nav tikai fakta konstatācija, vārdam ir arī negatīva nokrāsa. Turklāt gadās, ka pat tievus cilvēkus mēdz nosaukt par resniem. Ieskatījos arī rakstos, kur tiek runāts par aptaukošanās problēmām un sinonīmiem, kādus izmanto, lai raksturotu cilvēku, kuram ir liekais svars. To ir daudz: apaļīgs, apalītis, mollīgs, tukls, brangs, izplūdis, ražens, formīgs, pufīgs, korpulents, pamatīgs. Nebiju dzirdējusi tādu vārdu kā “pilnslaids”. Grūti pateikt, kurš ir visneitrālākais apzīmējums, bet varbūt tāpēc, ka iepriekš nebiju tādu pamanījusi, domas aizķērās pie vārda “pilnslaids”. Ja “neslaids” būtu saprotams, ka nav slaids, tad smaidot jāsecina, ka pilnslaidu var uztvert dažādi – pilnīgi slaids, slaids līdz pilnībai, pilns slaidums.
Pieļauju, ka ir cilvēki, kuriem vārds “resns” neizraisa nekādas emocijas. Savukārt tiem, kuriem liekais svars sagādā problēmas, šāds vārds nešķiet neitrāls. Piekrītu gan arī modes ekspertei Indrai Salcevičai, kura novērojusi, ka cilvēki par daudz koncentrējas uz cipariem un kleitas izmēru, vairāk būtu izceļama cilvēka personība. Iespējams, līdzīga doma ir arī biedrībai, bet noteikti ir vērts apdomāt vārdu izvēli un auditoriju uzrunājošu saturu. Jo, lasot aprakstus, secināju, ka sāku saprast tos seniorus, kuri teic, ka nevēlas doties uz pasākumiem, kas domāti pensionāriem. Jā, gadu skaitlim viņi atbilst, bet asociācijām, kādas izraisi šis apzīmējums, nepavisam. Arī es labi apzinos, kādu skaitli ieraugu, uzkāpjot uz svariem, bet vai es to vēlos izcelt spilgti un krāšņi – noteikti nē. Vēl jāpiebilst, ka norādīt uz liekā svara problēmu – tāpat kā jebkuru citu veselības problēmu – būtu aktuāli tikai ārsta kabinetā, nevis sabiedrībā, vērtējot cilvēka personību.
Komentāri