Pirms februāra lielā sala pazibēja ziņa, ka valdības pārstāvji, premjere un vairāki “Jaunās Vienotības” ministri piedalījušies kādā notikumā. Tā nebija jaunās proteīna rūpnīcas būvlaukuma iežogošana vai “Patria” bruņumašīnu peldināšana baseinā. Tā bija Jura Rubeņa garīgo prakšu centra “Stacija” atklāšana Ventspils pusē.
Sākumā par tik iespaidīgu valdības pārstāvniecību vientuļajā piejūras Lūžņā nodomāju slikti – aizbraukuši pazīmēties. Garīgums un tā meklējumi tomēr piešķir zināmu cēlumu. Pagrozies pusstundu visādu guru sabiedrībā, un, skat, i bez retrītiem ašramā un nogurdinošiem karmas pucēšanas vingrinājumiem vari sajusties kā caur sidraba birzi izgājis. Taču slikto domu ātri atmetu, pietika palūkoties uz finanšu ministra valstisko rūpju rievu sejā, kas pavadīja katru zeķītēs vien tērpto kāju soli centra telpās, lai secinātu, tas nevar būt, tāpēc ka tas tā vienkārši nevar būt. Laikā, kad visa valsts pārvalde drudžaini meklē atbildi uz jautājumu – vai attālināti strādājošs ierēdnis var pienākumu pildīšanu savienot ar suņa staidzināšanu vai trauku mazgāšanu, nebrauks taču valdības brašākā daļa darba dienā uz piejūru tāpat vien pazīmēties.
Tad iedomājos, ka arī ministriem var pienākt brīdis, kad plijas virsū, kā Juris Rubenis saka, lielie jautājumi. Zināms taču, ka Valdis Zatlers, prezidents būdams, vakaros mēdza klīst pa Rīgas pils lielajām zālēm, ieskatīties spoguļos un Hamleta cienīgā intonācijā uzdot eksistenciālo jautājumu – kas es esmu? Varbūt arī premjere vēlas apgūt slaveno Lūžņas klusēšanas praksi, jo, raugi, dažkārt tomēr labāk paklusēt, nekā mātišķi uzsaukt – neaizrijies, neapvemies! Bet finanšu ministrs varētu pievērsties vīriešu iniciācijas praksei. Savukārt izglītības ministre…. Taču arī šo domu es atmetu, jo, šķiet, sapratu, kāds bija augsto amatpersonu kuplās pārstāvniecības īstais iemesls – valdības restarts.
Viens no semināriem, ko piedāvā “Stacija”, saucas “Šamanisms un dabas gari”. Tā mērķis esot “paplašināt un padziļināt zināšanas un attiecības ar dabu, nonākot tiešā saskarē ar Vidus pasaules gariem”. Sen aizmirstā pagātnē katrā ciltī bija savs šamanis, zintnieks vai vienkārši ragana, kuru atbildībā bija attiecību uzturēšana ar Vidus pasaules gariem. Un tad, kad bija jāpieņem kāds svarīgs lēmums, piemēram, jāapstiprina cilts budžets, atbildīgie konsultējās ar gariem un pieņēma tālredzīgus, drosmīgus, dažkārt arī nepopulārus, bet kopumā labus lēmumus. Jo nebija taču tajā sen aizmirstajā pagātnē ne demogrāfiskās bedres, ne inflācijas un arī problēmu ar attālinātā darba regulējumu mūsu priekšpriekšpriekštečiem.
Un tagad, kad valdībai jāpieņem tālredzīgs un drosmīgs lēmums par pašas restartēšanos, garu konsultācijai būtu divējāds labums. Ja pret piedāvāto pārmaiņu arhitektūru iebildīs koalīcijas partneri, viņus varēs nolikt pie ratiem ar piezīmi – jūs taču neko nesaprotat no šamaņu darba aspektiem! Savukārt, ja ar restartu viss notiks pēc viedā principa – gribējām kā labāk, sanāca kā parasti -, vainīgi būs gari.
Diemžēl Ministru kabinetā nav štata vienības – šamanis. Ne tāpēc, ka pret to iebilstu politiskie nelabvēļi, bet tāpēc, ka Saeimas un valdības juristi joprojām strīdas, kurā amatu saimju grupā liekami burvji, zintnieki vai vienkārši raganas. Un, kamēr šis jautājums karājas gaisā, valdības vadītājai un ministriem pašiem jādodas apgūt šamaniskās prakses un saplūšana ar dzīvo dabu. Labā ziņa ir tā, ka valdības restarts būs, turklāt kārtīgi apgarots…
Komentāri