Tā par visiem simt procentiem un caur caurēm katrā savā paustajā vārdā, manuprāt, nē. Te arī varētu pielikt punktu, jo atbilde ir gana skaidra. Vienlaikus jāatzīst, man pašai tāda atbilde šķiet arī gana skaudra. Lai arī kā mēs vēlētos būt kristāltīri un dzidri kā dimanta oliņas, atspoguļojot apkārtējos notikumus, gaismas stari vienmēr lauzīsies un šķelsies atbilstoši mūsu pašu tā brīža skatījumam. Tas ir vienkārši neizbēgamais ietekmes faktors – katra galvā ieliktais domāšanas modelis, kas ietekmē apkārtējās vides un dzīves uztveri.
Taču to negribas uztvert arī tikai kā mīnusu. Galu galā lasītājam vienmēr būs interesantāk lasīt tekstu – dzīva cilvēka domu spoguli, ko nav radījis nejūtīgs mākslīgais intelekts (MI), pat ja tas nebūs lasītājam tīkamāko domu veidols. Vai es kļūdos? Ja mēs visi apmierinātos tikai ar tādām ziņām un analītiskiem apkopojumiem, kas mums ir tīkami, vai visi sevi par neatkarīgiem pasludinājušie ziņu mediji nebūtu jau dabīgi “nomiruši”?
Atvainojiet, es nudien primitivizēju informācijas pasniegšanas kopainu sabiedrībā, tomēr ar to man gribētos apliecināt ticību tam, ka cilvēkam šāda saruna ir nepieciešama. Saruna ne tādā burtiskā nozīmē, bet kā process – nāk ziņas no valsts vai pašvaldības līmeņa iestādēm un amatpersonām, ir profesionāļu viedokļi, ir kaimiņu teiktais un novadnieku protests. No tā visa tikpat kā nekad nevar izsijāt vienu noteiktu taisnību, taču žurnālista skatupunkts palīdz paraudzīties uz sevi, savu problēmu no malas it visiem.
Kā pasaules, tā vietējos notikumus žurnālisti cenšas izstāstīt atbilstoši tam, ko savā vērtību sistēmā izjūt kā svarīgāko, vai tie būtu ASV prezidenta Donalda Trampa neprognozējamie izteicieni vai vēstis no kara Ukrainā, vai vietējās ūdensapgādes nebūšanas. Vai cilvēk vispār par to kaut ko grib uzzināt un kur šo informāciju smelties, tā jau ir katra paša atbildība. Lai arī informācijas plūsma šodien ir strauja un plata kā Amazones upe, man ļoti gribētos cerēt, ka vismaz pašreizējais jaunietis jau aug ar izpratni – nozīmīgās tēmās un jautājumos ir svarīgi informāciju gana plašos un dažādos laukos.
Tāpat kā ukraiņu skeletonista Vladislava Heraskeviča, mūsuprāt, netaisno diskvalificēšanu ļoti dažādi vērtē citās valstīs, tā arī mūsu novada teritoriālā plānojuma līnijas katrs mēra ar savu mērauklu – kādam par īsu, kādam par garu. Kādam psiholoģiski tiek atņemts viņa lauku mājas statuss piepilsētā, kādam atklāti pateikts – mazdārziņš, visticamāk, tur mūžīgi nebūs, un cits saka, ka nav nekādu uzņēmējdarbības attīstības iespēju. Visiem viss labi diez vai kādreiz būs. Mums atliek tikai korekti fiksēt šos spriedumus un sevī iekšēji klusi cerēt, ka viss noslēgsies daudz maz pieklājīgā komunikācijā.
Komentāri