Latvijas sabiedrība kļuvusi vienaldzīgāka, un pozitīvās emocijas mazinās, tā secinājis uzņēmums “Tele2”, kas kopš 2020. gada regulāri mēra Latvijas sabiedrības noskaņojumu.
Pētījumi rāda, ka pēdējo piecu gadu laikā par aptuveni 25% palielinājies to cilvēku skaits, kuri kļuvuši vienaldzīgāki jeb mazāk emocionāli, retāk sastopamas tādas emocijas kā prieks, pārsteigums, dusmas, skumjas un nicinājums. Visstraujāko kritumu piedzīvojušas tādas pozitīvas izjūtas kā pārsteigums (mīnus 66%) un prieks (mīnus 29%).
Mēs jau vairākus gadus dzīvojam laikā, kad kaimiņos notiek karadarbība, kad Ukrainā tiek veikti mūsdienu prātam neaptverami noziegumi pret cilvēci. Un ir skaidrs, lai mēs varētu turpināt dzīvot savu ikdienu, risināt ikdienas problēmas, savā ziņā nākas distancēties no šīm kara šausmām. Citādi nav iespējams ne audzināt bērnus, ne domāt par nākotni, ne par ko citu, jo daudz, ja ne viss, šāda vājprāta priekšā šķiet pilnīgi bezjēdzīgs. Bet ikdiena rit savu gaitu ar daudz un dažādām emocijām, ko rada notikumi mūsu pašu valstī.
Lai gan pētījums liecina, ka esam kļuvuši mērenāki, es novēroju, ka pēdējos gados emociju un izjūtu amplitūda tieši ir kļuvusi daudz plašāka. Nereti redzams, ja kāds otram nepiekrīt, pat līdz pārākajai pakāpei un naidam. Ja skatās uz pēdējos gados plaši izskanējušajiem jautājumiem, kas mūsu sabiedrībā ir gluži kā bullim sarkana lupata – kovids, vakcinēšanās, partnerību tiesiskais regulējums, skolu tīkla reforma, vēja ģeneratori, Stambulas konvencija un arī individuālāki jautājumi, kas risināmi pašvaldībā, izglītības iestādēs, darbavietās vai ģimenes mērogā -, tie bieži rada dramatisku reakciju. Nē, nav tā, ka mēs kā sabiedrība esam vienaldzīgi. Katram ir viedoklis, nevis tāds, lai varētu diskutēt, bet tāds – ja tu man nepiekrīti, tad tu esi mans ienaidnieks. Tur patiešām izskan liels naids un visatļautība tikai tāpēc, ka katrs zina, kā ir pareizāk.
Tomēr nevar sacīt, ka viss ir slikti. Ir cilvēki, kas apkārt notiekošo tver cieņpilni un nebūt nav vienaldzīgi. Arī priecāties mēs mākam, lai arī, kā pētījums rāda, visstraujākais kritums ir tādām emocijām kā pārsteigums un prieks. Man šķiet, arī te ir tāda spilgta emociju parāde gan individuālā, gan sabiedrības līmenī, kad spējam ieraudzīt un novērtēt to labo un pozitīvo, kas notiek apkārt. Tik daudzi cilvēki pozitīvi deg par to, ko dara, – vai tas ir savā lauku saimniecībā, nevalstiskajā organizācijā, labdarības iestādē, pašvaldības iestādē vai uzņēmumā.
Tāpēc, man šķiet, ka latvieši nebūt nav vienaldzīgi, bet piepildīti ar krāšņām emocijām, ar kurām arī bagātīgi dalās atkarībā no tā, kādu kuram – negatīvu vai pozitīvu – ir vairāk.
Komentāri