Novembris Latvijai ir nozīmīgs mēnesis, kad īpaši domājam par mūsu valsti – tās pagātni, pārbaudījumiem, iespējamo nākotni. Par Latviju es domāju arī, piedaloties divu iestāžu atklāšanā. Jaunpiebalgā bijušajā skolas ēkā durvis vēra senioru nams “Piebalga”, savukārt Cēsīs, Dārtas ielā, svinīgi tika atklāta atjaunotā Cēsu Bērzaines pamatskolas pirmsskolas “Dārtiņa” ēka. Divas celtnes, kas ļoti gaidīja atdzimšanu: vienā šobrīd skan bērnu smiekli, dziesmas un rotaļas, otrā – gaišas vecumdienas iespējams pavadīt senioriem, kuriem veselība vairs neļauj par sevi parūpēties pašiem, esot savās mājās.
Sociālo aprūpes namu atvēršana bijušajās skolu ēkās pēdējos gados ir kļuvusi par visnotaļ ierastu praksi, ņemot vērā, ka demogrāfijas līkne Latvijā slīd uz leju, kamēr vecāka gadagājuma iedzīvotāju skaits pieaug. Tādēļ šādu modernu, cieņpilnu aprūpes vietu ir vajadzīgs arvien vairāk. Kā atklāšanā uzsvēra senioru nama vadītāja Evija Ķelle, ir gandarījums, ka arī Latvijā sirmgalvji var sagaidīt vecumdienas vidē, kas atbilst mūsdienu prasībām un cilvēka individuālajām vajadzībām.
Savukārt “Dārtiņas” atklāšana Cēsīs simboliski iededz cerību par Latvijas nākotni un jauno paaudzi. Skolas direktors Zigmunds Ozols uzrunā uzsvēra pašvaldības drosmīgo lēmumu ēku atjaunot tieši pirmsskolas vajadzībām. Demogrāfiskie rādītāji nav iepriecinoši, bet paļaušanās uz to, ka bērni tomēr būs un viņiem jābūt iespējami labākajai videi, ir lēmums, kas prasa tālredzīgu skatījumu un zināmu drosmi. Turklāt šai ēkai piemīt arī vēstures gars – daudzi cēsnieki atminas, ka tieši šeit reiz paši gājuši bērnudārzā. Arī domes vadība izteica cerību, ka sekos arī citu ēku atvēršana bērnudārza vajadzībām, jo tas nozīmēs, ka bērnu ir arvien vairāk.
Arī man pašai, trīs bērnu mammai, bija ļoti silta sajūta “Dārtiņas” atklāšanā. Vide un pedagogi, kur bērns uzsāk savas pirmās gaitas plašākā sabiedrībā, ir ļoti būtiska. Apskatot telpas, vēl būvdarbu laikā un tagad jau pabeigtas un apdzīvotas, var redzēt, cik pārdomāts ir katrs risinājums – no telpu izvietojuma un iekārtojuma līdz rotaļu laukumiem un aprīkojumam, kas atbilst katram bērna vecumposmam. Nav brīnums, ka vecāki novērtējuši iespēju – no 60 vietām atklāšanas brīdī brīvas bija vairs tikai divas. Un cik simboliski – atklāšanā mazo ķiparu priecīgajās balsīs pirmo reizi izskanēja īpaši šim dārziņam radīta himna ar novadnieces Laumas Daugišas vārdiem.
Latvijai patiešām ir vajadzīgi bērni. Jautājums gan paliek – vai mums visiem kopā izdosies mainīt lejupslīdošo demogrāfijas līkni? Sarunu festivālā “Lampa”, diskutējot par demogrāfiju, speciālisti atgādināja – bērnu skaitu neietekmē tikai drošības sajūta vai labklājības līmenis. Paradoksāli, bet, jo turīgāka kļūst valsts, jo vairāk cilvēku izvēlas karjeru, ceļošanu, personīgo izaugsmi un atliek lēmumu par bērniem vai pat atsakās no viņiem pavi-sam.
Savā darbā satieku dažāda vecuma cilvēkus. Senioriem ir apbrīnojama dzīvesgudrība, stiprs raksturs un pozitīvs skatījums, lai kādus pārbaudījumus dzīves laikā nācies izturēt. Ar pusaudžiem sarunas ir pavisam citādas – pilnas ideju, jautājumu un reizēm dumpinieciska redzējuma, kā visam būtu jābūt. Bet mazie bērni – viņos ir nesamākslotas prieka uguntiņas un pirmatklājēja laime. Un ikviens no viņiem – no bērnudārza audzēkņa līdz simtgadniekam – ir vajadzīgs šai valstij. Tauta nevar pastāvēt bez līdzsvara starp paaudzēm, un mūsu atbildība – gan ģimenēs, gan pašvaldību un valsts līmenī – ir rūpēties par ikvienu cilvēku šajā dzīves ciklā. Ir tik labi, ka mums, latviešiem, arvien dzimst bērni, ģimenes turpina dzīvot Latvijā un arī senioru vecumdienas kļūst arvien cieņpilnākas.