Pēdējos mazliet vairāk nekā 30 gados ne tikai Latvija, visa pasaule dzīvojusi nemitīgos pārmaiņu vējos. Latvijā, šķiet, tie visnežēlīgāk pluinījuši lauku teritorijas. Un grūti pateikt, vai sabiedrība, tie, kam teikšana un vara, tos vējus mēģinājusi kaut kā ierobežot vai, gluži pretēji, nolikusi pa pūtienam visu, kas viņiem traucē dzīvot atbilstoši “laikmeta prasībām”.
Pārmaiņas, attīstība, protams, ir nenovēršams, likumsakarīgs process. Skaidrs, ka pēc kopsaimiecību sabrukšanas lauku saimniekošanā notika un aizvien notiek pārmaiņas, lauki aizvien meklē savu īsteno vietu un lomu, sijā vērtības, kurām palikt, no kurām atteikties. Skaidrs nav vien tas, vai tam jānotiek tik sāpīgi, pat nežēlīgi, pazemojoši, kā tas notiek šobrīd. Un, manuprāt, tieši šobrīd, kad pasaule apkārt kļūst arvien nemierīgāka, arvien vairāk interešu pārstāvēšanā tiek izmantoti visnežēlīgākie līdzekļi, mūsu mazajai Latvijai būtu jāsakļauj visi pirksti vienā dūrē, lai pasaules vētras mūs neaizrautu katru uz savu pusi. Tā vietā redzam pavisam ko citu: cilvēki laukos ne tikai netiek sadzirdēti, viņi netiek pat uzklausīti. Kāds nolemj, ka laukos nevajag pastu, skolu, labu ceļu, un process sākas. Vai tas tādēļ, ka laukos ļaudis nav vajadzīgi, kādam traucē īstenot kaut kādus vēl nezināmus mērķus?
It kā negribētos ticēt, vēl mazāk – izplatīt sazvērestības teorijas -, bet ja nu kādam tieši tas ir vajadzīgs: iznīcināts identitātes kodols, vienveidīga masu domāšana, vienviet sapulcināts, izteikti snobisks, bet viegli vadāms ļaužu pulks. Atliek tikai…
Šobrīd, par laimi, apturēta pasta nodaļu slēgšana, piebremzēts skolu likvidēšanas process, jo tā “masa” ir mazliet satrakojusies. Cilvēki laukos protestē pret pasta nodaļu slēgšanu, lauksaimnieki pulcējas protesta akcijās, lauku skolu kolektīvi, piedzīvojot kārtējo valdības izdomājumu, sadodas rokās un dzied valsts himnu. Tās pašas valsts, par kuru šo skolu skolotāji ar lepnumu un mīlestību runā vēstures, literatūras, mūzikas, audzināšanas un citās stundās, par kuru iestājas skolas, novada un valsts pasākumos. Tās pašas valsts, kuras pārvaldītāji, plivinot mistiskās izglītības kvalitātes karogu, nemitīgi atgādina: jūs taču esat muļķi, paskatieties, kādi rezultāti eksāmenos, parēķiniet, cik jūs izmaksājat! Un ja par mācību rezultātiem, kas izteikti procentos: jo uz mazāku daudzumu rēķina, jo procenti lielāki. Pietiek vienā 10 skolēnu klasē būt vienam nesekmīgam skolēnam, tie būs jau 10%, kamēr 30 skolēnu klasē 3%. Kam par labu tāda rēķināšana?
Ir, protams, jāpiekrīt acīm redzamajam, ka skolēnu skaits sarūk, bet nevaru piekrist, ka lauku skolotāji strādā nekvalitatīvāk, ka to uzrāda eksāmenu rezultāti. Šo argumentu kārtējo reizi izmanto, lai apklusinātu lauku skolās strādājošos, lai viņus pazemotu, noniecinātu.
Nu nebūs lauku bērniem tādu vidējo rezultātu mācībās, olimpiādēs, eksāmenos (ar izņēmumiem, protams), kādi ir pilsētu skolu audzēkņiem. Ir taču skaidrs, ka atlase un konkurence šajās iestādēs atšķiras. Jā, lauku vide bērnus, iespējams, mazāk orientē intelektuālām darbībām, vairāk fiziskām aktivitātēm; cilvēkiem, bērnu vecākiem laukos ir cits dzīves stils, cits informatīvais lauks, ierobežotākas iespējas, un tas ir tikai normāli! Tādēļ katra lauku skolas skolēna mācību olimpiādē iegūtā 8., 9. vai 10.vieta ir augsta vieta (un mēdz jau būt arī 1., 2. un 3.) , līdzīgi kā kādam no mazās Latvijas nākušam sportistam lielo valstu konkurencē izdodas kļūt pamanāmam. Tad sakām – viņš ieguvis augsto 8.vietu! Un varu roku likt uz sirds, apgalvojot, ka daudzu jo daudzu lauku pamatskolu beidzēju apliecībās ir pamatīga viņu skolotāju darba sviedru deva, jo viņi pilda arī privātskolotāju lomu (neoficiāli, pēc brīvas gribas, bez samaksas), ja tas vajadzīgs, jo te patiešām pamanīts un svarīgs ir katrs skolēns, arī tas – no pilsētas atbēgušais/izstumtais.
Vai manu vai! Gandrīz aizmirsu par valdības cēlo mērķi – visiem vienādas iespējas kvalitatīvas izglītības iegūšanai! Un tas taču būšot tik vienkārši: autobusos iekšā, uz skolu prom. Lielajās, 30 un vairāk skolēnu, klasēs būs ilgi gaidītā kvalitāte, jo tur taču būs labāki skolotāji. Lai arī tie paši, kas atnākuši no likvidētajām lauku skolām. Tikai tagad viņiem nevajadzēs īpaši pūlēties, vien āda jāuzaudzē biezāka. Novadīs savu stundu, ja būs, kas klausās, ja nebūs, nocīnies ar disciplīnu, bet aldziņu saņems lielāku. Tie skolēni, kam svarīgs rezultāts, meklēs (cik ir tādu, kas to dara jau sen, nav pētīts, bet dzirdēts gan daudz) privātskolotāju. Un viss it kā kārtībā. Varbūt kritīsies apguves procenti eksāmenos? Nav problēmu! Samazināsim prasības! Par to, kā mazliet atšķirīgos lauciniekus uzņems un pieņems pilsētnieki, kā pieaugs mobinga gadījumu skaits, skolu neapmeklējošo skaits, šoreiz izteikties būs par garu.
Komentāri