Dodoties pārgājienā un kopā ar pārējiem dalībniekiem aplūkojot pa ceļam redzamās egles, kas bija cietušas no egļu astoņzobu mizgrauža un nokaltušas, aizrunājāmies, vai iespējams, ka pēc pārdesmit gadiem egļu vairs nebūs. Un manā prātā pazibēja doma – bet kā tad Ziemassvētki bez eglītes?
Svētdien otrā Advente. Pilsētās un pagastos izrotātas pirmās svētku egles. Svētku skaistules jau var nopirkt, nest mājās un rotāt. Un, visapkārt redzot eglītes, atkal aizdomājos par pārgājienā pazibējušo jautājumu, tāpēc veicu savu mazo izpēti.
Uzzināju, ka mazā vabolīte, kas spēj nogāzt lielās egles – protams, ne jau viena –, iekārojusi vidēji vecas un vecas egles. Kaitēklim, izrādās, tīkamāki ir resnāki koki ar stumbru ap 20 centimetriem diametrā, kā arī novājinātie koki. Eglītes, ko mēs nolūkojam Ziemassvētku priekam, šim kukainim nemaz nav interesantas. Tātad ir cerība, ka egles tomēr turpinās augt.
Turpinu pētīt. Skumīgāk, ka tieši Vidzemi, arī Sēliju un daļēji Latgali šī sērga ir skārusi visaktīvāk. Tāpēc te ir vislielākais egļu audžu apdraudējuma risks. Tas atkal nav tik labi. Bet labā ziņa ir tā, ka egļu astoņzobu mizgrauzis mūsu mežos nav nekāds jaunulis, tātad nav kā biedējošie invazīvie kailgliemeži, kuri tiešām apdraud dabas daudzveidību un pat šeit krietni ilgāk mītošos sugasbrāļus. Tāpat vaboles darbībā ir pat savs ieguvums – tā kā mežā neviena vieta tukša nepaliek, tad tur, kur egles nokaltušas, parādās iespēja citām sugām attīstīties un vērojama pat lielāka daudzveidība. Jo zināms, ka tur, kur cieši aug egles, citiem kokiem īsti vietas vairs nav.
Pētu tālāk. Izrādās, lielā kukaiņu aktivitāte savā ziņā liecina par klimata pārmaiņām, jo šīs vaboles aktīvāk vairojas tad, kad ir siltas, garas un karstas vasaras. Savukārt, kad kukainis savairojas, palielinās to dabīgo ienaidnieku aktivitāte. Arī pati egle pret mizgrauzi aizstāvas – ar sveķiem. Tomēr karstā laikā kokam tos ir grūtāk radīt. Un vēl karstā laikā egle izdala smaržīgas vielas, kas kalpo kā signāls mizgraužiem pulcēties. Tās izdalās, arī egles nozāģējot. Tāpēc šogad mizgraužu aktīvās lidošanas periodā – no 1. aprīļa līdz 31. augustam – vērtīgo egļu mežaudžu aizsardzības zonās bija spēkā koku ciršanas ierobežojumi. Es apdomāju, kāda bija šī vasara – gluži vai uz vienas rokas pirkstiem saskaitāms, cik bija saulainu un patiešām karstu dienu. Tātad viss ir ciklisks. Eglēm šovasar klājās labāk – gan laikapstākļu dēļ, gan veikto aizsardzības pasākumu dēļ. Vēl, par laimi, egle ir tas koks, kas spēj atjaunoties pat pēc plašiem bojājumiem.
Mana ātrā izpēte ļauj pilnīgi subjektīvi secināt, ka pat pie skarbākā scenārija, kad karstas vasaras seko cita citai, vaboles aktīvi vairojas un nodara postu eglēm, skaisto koku skaits var samazināties, bet ne izzust pavisam. Noteikti arī mūsu bērni un mazbērni varēs uz Ziemassvētkiem rotāt eglīti, ja tradīcija būs saglabājusies. Lai gan arī tajā jau vērojamas pārmaiņu vēsmas, ir cilvēki, kuri atsakās no mežā augušajām eglītēm, izvēloties mākslīgās vai vismaz podiņos stādītās. Savukārt tie, kuriem ir dārzs, nereti audzē eglīti pagalmā un tur arī to rotā. Vēl citi veido eglītes formu no gaismiņām vai pilnīgi citiem materiāliem.
Tomēr ir pavisam skaidrs, ka nākamajās nedēļās daudzās mājās kā svētku simbols ienāks eglīte, ap kuru pulcēsies ģimene, radi un draugi. Un varu atviegloti nopūsties, ka tāda iespēja būs ne tikai šogad, bet arī pēc desmitgadēm.
Komentāri