Sociālajos medijos pamanīju, ka 11.,12. jūlijā Rīgā, Tallinas ielas kvartālā, notiks festivāls “Ogle 2025”. Tā mērķis – pievērst uzmanību mentālajai veselībai un sniegt apmeklētājiem iespēju uzzināt, kā par to labāk parūpēties. Pasākums ir pieejams par ziedojumiem.
Divu dienu laikā vairāk nekā trīsdesmit Latvijas speciālistu – psihologi, psihoterapeiti, mākslas terapeiti, kustību speciālisti – piedāvāja lekcijas, darbnīcas, meditācijas kokļu pavadījumā, kā arī bezmaksas individuālās konsultācijas. Rīkotāji uzsver, ka festivāla galvenais fokuss ir labbūtība – zinātnē balstīti, saprotami veidi, kā uzlabot ikdienas pašsajūtu. Temati aptver visu – no kvalitatīva miega un līdzsvarotām attiecībām līdz drosmei runāt par sarežģītām tēmām.
Arī citus gadus šis pasākums ir bijis redzams informatīvajā telpā, un kopumā jūtams, ka mentālās veselības jautājumi sabiedrībā tiek aktualizēti arvien vairāk. Tiek rīkotas kampaņas, pieejamas speciālistu konsultācijas, cilvēki meklē atbalstu dažādās formās, sākot ar fiziskām aktivitātēm un jogu, līdz pat diētām un miera atrašanai.
Taču ko darīt, kad ar šiem pašpalīdzības veidiem vairs nepietiek?
Latvijā šobrīd strādā 266 psihiatri, no tiem 54 ar specializāciju bērnu psihiatrijā. Daļa no ārstiem ir sertificējušies gan pieaugušo, gan bērnu jautājumos. Lai sniegtu palīdzību bērniem un pusaudžiem, valsts atbalsta tādas iniciatīvas kā Bērnu un pusaudžu resursu centrs, tas darbojas 11 filiālēs deviņās Latvijas pilsētās un piedāvā programmas jauniešiem ar psihiskās veselības problēmām un atkarību risku.
Ir pieejama arī valsts apmaksāta depresijas un pašnāvības riska mazināšanas programma pusaudžiem vecumā no 11 līdz 18 gadiem. Tajā ietilpst sākotnējais veselības stāvokļa novērtējums, individuāla ārstēšanas plāna izstrāde un konsultācijas ar speciālistiem trīs mēnešu garumā.
Speciālisti uzsver: lai palīdzība būtu efektīva, svarīga ir ne tikai ārstēšana, bet arī preventīva rīcība. Liela nozīme ir ģimenes ārstiem, izglītības iestādēm un sabiedrības informēšanai.
Pati esmu mācījusies trijās Cēsu skolās. Neatminos, ka tajās būtu bijusi īpaša mācību nodarbība, ciemojušies speciālisti, kas informē, vai kāda cita īpaša pieeja, kas veicinātu izpratni par mentālo veselību vai atbalsta iespējām. Vienā skolā gan bija pieejams atbalsta personāls, taču tas netika īpaši uzsvērts vai popularizēts.
Šobrīd, izskatot Cēsu izglītības iestāžu mājaslapas, redzu, ka visās skolās ir pieejams psihologs vai sociālais darbinieks. Cēsu novada pašvaldības mājaslapā iespējams atrast informāciju arī par vietējiem speciālistiem un iestādēm, pie kurām vērsties.
Pētot informāciju, rodas iespaids, ka saistībā ar mentālo veselību lielākā daļa uzmanības tiek vērsta uz nepilngadīgajiem; viņiem pieejamas programmas, terapijas, atbalsta personāls skolās. No saviem vienaudžiem (jauniešiem) dzirdu, ka tiek apmeklēti psihologi, psihoterapeiti, arī lietoti medikamenti. Savukārt starp pieaugušajiem biežāk dzirdu tikai vienu risinājumu – zāles. Vai tās ir motivācijas trūkuma sekas? Vai arī pieaugušajiem vienkārši nav citu iespēju, kā gaidīt rindā un dzert tabletes?
Mentālā veselība nav luksusa prece – tā ir pamata vajadzība. Šādas iniciatīvas kā “Ogle 2025” ir svarīgs solis sabiedrības informēšanā, taču vienlaikus jārūpējas arī par pieejamu, profesionālu un laikā sniegtu palīdzību visiem neatkarīgi no vecuma.
Komentāri