Oktobra pēdējā diena. Kādam šīs dienas galvenais uzsvars ir Halovīns, daļa kristīgās pasaules atzīmē reformācijas dienu, bet varbūt ir vērts jau raudzīties uz novembri, kas ir mūsu patriotisma mēnesis. Ir laiks apzināties, kas mums ir Latvija, kas esam mēs tajā, vai gribam tikai saņemt, vai arī dot pretī.
Novembris ir arī Ojāra Vācieša mēnesis, un katram derētu izlasīt vismaz kādu šī dzejnieka dzejoli. Īpaši no tiem viņa darbiem, kas tapa laikā, kad dzejnieks atļāvās rakstīt to, ko domāja, nevis to, ko prasīja pastāvošā kārtība, ja bija vēlme, lai kāds dzejas krājums tiktu publicēts. Un viņa rakstītais liek secināt, ka tobrīd teiktais tik ļoti atbilst šim brīdim. Kaut vai vārdi, kas pēdējā nedēļā peldēja pa tīmekli: “Es nevaru apklusināt prātu un nevaru pievaldīt mēli, kad laikmets ar virsskaņas ātrumu laiž savu biogrāfiju dēlī.”
Šis Ojāra Vācieša rakstītais ik pa laikam tiek citēts, piesaukts, un patiesībā tas ir aktuāls toreiz un tagad. Varbūt tagad vēl jo īpaši. Bet interesantākais, ka secinām – precīzi teikts, bet darbos un prātos tas neko nemaina. Turpinām darboties, kopīgi laižot šo laikmeta biogrāfiju dēlī. Vai tiešām mūsu domāšana kļuvusi tik īslaicīga, ka dzīvojam tikai savā nosacīti iedomātajā pasaulē, neņemot vērā, kas notiek apkārt. Nemācoties no citu, kur nu vēl savām kļūdām.
Ojāra Vācieša laikā nevēlēšanās pievaldīt mēli varēja tikt bargi sodīta, teiksim, neļaujot publicēties, un tomēr bija tie, kuri nebaidījās, bet rakstīja, runāja, pat sēžot uz notiesāto sola. Te vispirms var minēt Gunāru Astru.
Tagad drīkstam rakstīt, runāt gandrīz visu, ko gribam, bet tik ļoti trūkst līderu, kas spētu iedvesmot. Vai varbūt sabiedrība tik ļoti attālinājusies no reālās dzīves, ka tai pietiek ar tiem “līderiem”, kas uzrodas tīmeklī? Piemēram, aicinot iegādāties īpašumus kādā salā, veidot tur Jaunlatviju, kur būs piena upes un ķīseļa krasti. Tiesa, izrādās, projekts beidzās pēc kūlas ugunsgrēka salā, kur autors piedāvāja iegādāties īpašumus.
Varam, protams, pasmieties par tādu projektu, bet, ja kāds to piedāvāja, tad ir tie, kas uz to uzķeras. Gluži kā ar izkrāptajiem miljoniem no kontiem, ko paši cilvēki labprātīgi ļāvuši, ticot, ka nauda nokritīs no gaisa. Vai tur patriotisms ir prioritāšu topa trijniekā, sešniekā, desmitniekā? Visticamāk, ka tas ir aiz Halovīna, un kāds tur vēl Vācietis. Kā saka, ko es par viņu varu spriest, ja nevienu gleznu neesmu redzējis….
Novembris būtu laiks lasīt Vācieti, un sākt kaut vai ar 1978.gadā uzrakstīto “Pūt, vējiņi”, kur ir rindas: “Tā ir tautas sirdsapziņa, un tai mūžam tādai būt –
pūt, vējiņi, dzen laiviņu, pūt, vējiņi, pūt…”
Komentāri