Šķiet, Latvijā atbildi uz šādu jautājumu apdomā rūpīgi. Pēc Eurostat datiem 44,2% iedzīvotāju vecumā līdz 74 gadiem, kas saņem pensiju, turpina strādāt. Tas ir otrs augstākais rādītājs Eiropas Savienībā. Un gandrīz puse Latvijas pensionāru turpina strādāt galvenokārt finansiālu apsvērumu dēļ. Kā gan ne, ja aprēķini rāda, ka lielākoties pensija ir uz pusi mazāka, nekā pirms tam bijusi alga.
Bet jāteic, ka par mums vēl naskāki uz strādāšanu ir kaimiņi igauņi, tur vairāk nekā puse jeb 54,9% pensionāru strādā. Goda pjedestālu šajā jomā Eiropas Savienībā pilnībā aizņem Baltijas valstis, jo trešajā vietā ir Lietuva, kur strādā 43,7% no vecuma pensijas saņēmējiem. Ja latviešiem tieši finansiālais apsvērums ir būtiskākais, tādās valstīs kā Šveice, Nīderlande, Dānija un Norvēģija, kur strādā 24% senioru, 60% izvēlas turpināt darba gaitas tāpēc, ka viņiem viņu darbs sagādā prieku. Vislaiskāk savas vecumdienas pavada Rumānijā, Grieķijā un Spānijā, kur strādā mazāk nekā 5% pensionāru.
Es gan teiktu, ka vēl viens būtisks iemesls, kāpēc vecuma pansiju saņēmēji turpina strādāt, ir fakts, ka daudzās profesijās trūkst jauno speciālistu, kas viņus varētu nomainīt. Seniori būtu gatavi nodoties saviem vaļaspriekiem un piepildīt ikdienu ar citām aktivitātēm, bet atbildības sajūta un darba devēju aicinājums liek tomēr palikt. Izteikti tas jūtams pedagoģijā, kur, kaut skolotāja profesiju apgūst daudzi jaunieši, uz mācību iestādi darbā dodas vien retais. Arī tad, ja sāk strādāt skolā, ne vienmēr izvēlas tur palikt. Tāpat nav mazums jauniešu, kas apgūst ar sociālo jomu saistītās profesijas, lai gan strādāt tajās pēc tam nebūt nav tik naski. Izaicinājums ir arī veselības aprūpe. Cēsu novadā gan redzam, ka ienāk jaunie ārsti, toties jaunākā vecuma feldšeru, kas tik nozīmīgi pagastos, vienkārši nav. Un tas, cik ilgi šis speciālists varēs strādāt, atkarīgs no katra konkrētā cilvēka iespējām, jo nereti jāmēro gan garš ceļš uz darba vietu, gan arī veselība vairs nav tik laba, lai varētu veltīt sevi darbam, kurā pavadīta liela dzīves daļa.
Un tomēr vairāk nekā puse senioru dodas godam pelnītajā atpūtā. Tie, ar kuriem esmu runājusi, visi kā viens apstiprina, ka dzīve jau tajā brīdī ne par kripatiņu nekļūst rāmāka, dienas tāpat steidzas viena pēc otras un tāda patiesa laiskošanās nemaz īsti neizdodas. Laiku piepilda vaļasprieki, dārza darbi, kuru nekad netrūkst, jārūpējas par veselību, un ir vēlēšanās paceļot ne tikai uz ārzemēm, ja ir tāda iespēja, bet arī tepat pa Latviju.
Komentāri