“Es esmu pārliecināts, ka mūzika nav tikai ornaments vai dekors, vai iespēja aizpildīt pauzes mūsu dzīvē, bet tā ir patiešām unikāla iespēja cilvēkam saskarties ar to, kas notiek viņa dvēseles dziļumos,” “Lielās mūzikas balvas 2025” pasniegšanas ceremonijā koncertzālē “Cēsis” sacīja teologs un rakstnieks Indulis Paičs. Viņš bija aicināts pieteikt kategorijas “Gada koncerts” nominantus.
Tāpat kā mūža balvas saņēmēju ērģelnieci Larisu Bulavu, arī mani ļoti uzrunāja Induļa Paiča teiktais. Viņš uzrunā dalījās ar stāstu: “Pie izcila 19. gadsimta mistiķa, kas dzīvoja un darbojās tagadējās Ukrainas teritorijā, reiz atnāca cilvēks, kurš bijis absolūti izmisis, pazaudējis pilnīgi visu – savu ģimeni, savu mantu, bet galvenais – arī jēgu savai dzīvei. Kādu laiku viņi tā sēdēja un klusēja, līdz šis vīrs sacīja: “Manā dvēselē ir iestājies klusums, tā ir kļuvusi mēma – ir tikai tukšums, nekas tur vairs neskan.” Pēc nelielas pauzes lielais mistiķis pie sevis sācis dungot kādu senu melodiju. Un pēc kāda mirkļa notika brīnums – apmeklētāja acīs parādījās asaras. Meistars viņam teica: “Kad mēs piedzimstam šajā pasaulē, mūsos katrā skan kāda melodija. Diemžēl dzīves notikumi reizēm stīgas sabojā, izgroza. Bet, ja mēs ļaujam mūzikai skanēt, tā pamazām sakārto arī mūs.” Indulis Paičs stāstu papildināja ar domu, ka, piedzīvojot mūziku klātienē, tā “vispirms mūsos kaut ko ieskandina un tad tā sāk mūs dziedināt tādā ziņā, ka mudina mūsu dvēseli dziedāt līdzi, un tad tā mūs aizved – aizved līdz tai pieredzei, kur mēs patiešām esam dziedināti”.
Es domāju, ne viens vien, kurš baudīja saviļņojošo ceremoniju, pārliecinājās, cik ļoti mūzika mūsos rezonē, cik tā ir neatkārtojama, dziļa un nozīmīga. Man šķiet, cilvēkam nav iespējams atrasties klusumā, vienmēr ir kādas skaņas, jo pat klusumā dzirdam skaņu, kas rodas, mums ieelpojot un izelpojot. Un tāpat kā ir smaržas un smakas, tā ir mūzika un troksnis. Klausoties izcilos skaņdarbus, aizdomājos, cik daudz trokšņa ikdienā ir apkārt – mūsu pašu domās, sarunās, informatīvajā laukā, ko patērējam. Dažkārt tas viss rada tik milzīgu iekšēju un ārēju haosu, ka tiešām var novest pie klusuma pašam sevī. Un ir patiešām brīnumaini, ka mūzika šādā mirklī spēj dziedēt un spēj palīdzēt cilvēka dvēselei atkal skanēt. Tieši tāpat kā cilvēki, kuri pasniedza balvu laureātiem, no sirds sacīja paldies mūziķiem par viņu apbrīnojamo veikumu, arī man bija būtiski pieiet pie mūziķiem un personīgi pateikt paldies par to, ko viņi dara un rada. Latvija patiešām ir apbrīnojama ar to, ka arī mūzikā, tāpat kā daudzās citās nozarēs, ir tik spējīgi un izcili cilvēki. Un tādēļ ir iespējams piedzīvot mūziku, kurai ir daudz lielāka jēga nekā tikai paužu aizpildīšanai mūsu dzīvēs.
Komentāri