Šonedēļ beidzās termiņš, līdz kuram Saeimā ievēlētajām partijām jāizvirza kandidāts tiesībsarga amatam, un pieteikts tika viens pretendents – Satversmes tiesas tiesnesis Romāns Apsītis. Paredzams, ka viņš 22. februārī gaidāmajā balsojumā gūs pārliecinošu Saeimas atbalstu un varēs lauzt ceļu jaunā amata gaitās.
Iepriekšējais mēģinājums atrast tiesībsargu cieta neveiksmi 11. janvārī, kad pietiekamu daudzumu Saeimas deputātu balsu neguva nedz “Tautas partijas” favorīts jurists Ringolds Balodis, nedz “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK izvirzītā politoloģe Rasma Kārkliņa. R. Balodim toreiz pietrūka vien četru balsu, un pavīdēja viedokļi, ka šī ir bijusi zīme premjeram, lai viņš saprastu savas varas ierobežojumus. Savukārt citi pauda, ka neviens no kandidātiem acīmredzot nav bijis gana piemērots atbildīgajam amatam.
Lai kādas arī nebūtu partiju savstarpējās attiecības un to kārtošanas sviras, tomēr nu beidzot ir atrasts kandidāts, kas patīk ne tikai koalīcijas partijām, bet arī opozīcijā esošajam “Jaunajam laikam”, tāpēc gandrīz droši varam prognozēt, ka R. Apsītis, kurš 23. februārī pasludinās pēdējo spriedumu Satversmes tiesas tiesneša amatā, būs Latvijas pirmais tiesībsargs.
Pētot masu saziņas līdzekļu ziņojumus, var tikai jūsmot, cik saskaņoti šoreiz rit tiesībsarga virzīšana. Viņam nav nevienas sliktas iezīmes, ja neskaita norādes uz R. Apsīša pārlieko labestību. Mēs uzzinām, ka viņš ir piedalījies 4. maija deklarācijas rakstīšanā, savukārt 2002. gadā līdz ar citiem Satversmes tiesnešiem pieņēmis lēmumu, kas atļauj strādājošajiem pensionāriem saņemt pilnu pensiju. Par viņu kā par Latvijas Universitātes pasniedzēju, tiesnesi un vienkārši cilvēku lasāmas tikai pozitīvas politiķu un citu speciālistu atsauksmes. Publika tiek iepazīstināta ar savu nākamo varoni, uzzina par viņa labajiem darbiem un izredzēm izveidot darbotiesspējīgu tiesībsarga biroju, kas palīdzēs cilvēkiem cīņā pret valsts varu. Vēl vairāk – pavīd arī R.Baloža un R.Kārkliņas gadījumā neiedomājami un emocijām piesātināti izteikumi, ka R.Apsīša izvēli kandidēšanai izšķīris aizkustinājums par Stāmerienas pagastveča Raita Apalupa sacīto: “Nu, mīļais draudziņ, tev ir jāiet.” Tādējādi masu saziņas līdzekļi piedāvā stāstu ar laimīgām beigām – atradās trešais tēva dēls, kas uzvarēja visus un ieguva karaļvalsti, un visi bija laimīgi.
Pēc R. Baloža un R.Kārkliņas neievēlēšanas žurnāla “Nedēļa” redaktors Māris Zanders rakstīja, ka šāds iznākums nav uzskatāms par kaut ko sliktu – ja partijas nav pilnīgi pārliecinātas par kandidātu un par biroja nepieciešamību vispār, tad nav nekāda nelaime, ka tiesībsargs darbu nesāk. Vēl var piebilst, ka tādā veidā tiek paildzināts periods, kurā apspriest šī amata specifiku, meklēt atbilstošus cilvēkus un tos izvērtēt. Līdzīgi bija arī ar korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadītāja meklējumiem. Arī tolaik ilgi nevarēja atrast kandidātu, taču meklēšanas laiks deva stimulu diskusijām par šīs iestādes nepieciešamību un funkcijām.
Daļēji tam var piekrist, taču ir kāda nianse – nekādu būtisku diskusiju saistībā ar tiesībsarga biroju Latvijas publiskajā sfērā nav bijis. Uz valsts cilvēktiesību biroja bāzes izveidotā institūcija ir reakcija uz Rietumvalstu modi saistībā ar šo amatu – tā vajag, un viss. Netiek spriests par tā nepieciešamību un spējām pildīt likumā paredzētās funkcijas, izskanējuši ir tikai jautājumi par to, kurš šo biroju vadīs. Turklāt arī šeit diskusijas ir tikai šķietamas – par to liecina vieglā R. Apsīša izvirzīšana un atbalstīšana. Daudzkārt uzsvērts, ka tiesībsargam ir jābauda autoritāte sabiedrībā, jo citādāk viņa juridiski nesaistošie ieteikumi būs bez kāda svara – taču nav mehānisma, lai noteiktu kandidātu autoritāti. Lai arī cik R. Apsītis neizskatītos labi uz citu kandidātu fona, tomēr viņa autoritāte tiks radīta (vai radīsies) tikai pēc tam, kad viņš sāks pildīt savus pienākumus. Līdzīgi kā pēc ilgiem pūliņiem atrastais KNAB vadītājs Aleksejs Loskutovs, arī R. Apsītis pēc stāšanās amatā gūs masu saziņas līdzekļu lielu uzmanību, un šis būs laiks, kad kalt dzelzi, t.i., radīt savu autoritāti, veidot sabiedrības priekšstatus par sevi. Savukārt tas, kas bijis pirms ievēlēšanas, ir mazsvarīgi “autoritātes” izplūdušā un nedefinējamā satura dēļ.
Par tiesībsarga iespējām pildīt tam paredzētās funkcijas varēsim spriest pēc kāda laika, kad tā vadītājs būs kādu brīdi strādājis. Tas nozīmē, ka stāsts nebūt nav galā, tāpēc vēlam spēku cīņās ar pūķiem un citiem tumšajiem personāžiem.
Komentāri