“Ja tu esi mans prezidents, stāsti, kā iet, / Vai šis ūdens ir dzerams vai ne? / Kā pa svaigi pļautu zāli var iet, nesadurot kājas uz naglām? / Kā tu izvairies no AIDS un vai esi kādreiz bijis ASV? / Ja tu esi mans prezidents, ķer mani ciet, tu esi tāds pats, kā es.” Tā pagājušā gadsimta beigās dziedāja grupa „Prāta vētra”, kas veltīja šo dziesmu toreizējam Valsts prezidentam Guntim Ulmanim ar kundzi. To varētu dziedāt arī tagad, kad mums ir jauns prezidents, kuru daļa gribēja, bet dabūja arī tie, kas negribēja.
Bija tādi, kas, komentējot V.Zatlera virzīšanu prezidentūrai, norādīja, ka valstij ir vajadzīgs ārsts. Laikā, kad tik populāri ir teikt, ka valdība neko nedara un viss ir slikti, ārsta ienākšana politiskajās aprindās vismaz metaforas līmenī izskatās pēc glābiņa. Taču tas nav labākais metaforas skaidrojums – krietni spilgtāk situāciju ilustrē tas, ka Latvijas tauta, kas maksā ārstiem pateicības, dabūja tādu augstāko amatpersonu, kura šīs pateicības ir pieņēmusi. V.Zatlers ir tāds pats kā mēs – mēs dodam, viņš saņem. Tomēr šāda apjausma nav pilnīga, jo līdz ar tiem, kuri uzskata, ka valstij ir nepieciešams ārsts, ir arī tādi, kuri tā saukto pateicību pieņemšanu pasludina par korupciju. Pateicības pieņēmušais tādējādi pārtop par korumpētas politiskās elites paštīksmināšanās karogu. Elite labākajā gadījumā gribētu redzēt, ka šie papildu ienākumi tiek deklarēti, taču kopumā uzskata, ka problēmu nav.
Vēl dažos no mums ir zaudējuma rūgtums, ka Saeima ievēlēja V.Zatleru, nevis bijušo Satversmes tiesas priekšsēdētāju Aivaru Endziņu. Par V.Zatleru jau gana daudz stāstīts saistībā ar nelikumīgo atlīdzību, bet A.Endziņa atbalstītājiem nevajadzētu uzskatīt, ka viņa padomju laika izteikumi par sociālistisku revolūciju 1940. gadā kā valsts modeļa maiņas iemeslu ir mazāks ētiskais slogs.
No ētiskā sloga ielīkušas abu prezidenta kandidātu muguras, un ir muļķīgi teikt, ka viena kandidāta nodarījumus atsver viņa darbība kopš Atmodas sākuma, bet otrs ir vienkārši marionete. Šajā ziņā viņi arī ir tādi paši kā mēs, cilvēki, kas cīnās ar vidi, realizē savus pašreizējos mērķus un cer vienreiz dzīvē izvilkt lielo lozi.
Tie ļaudis, kas prezidenta vēlēšanu dienā pie Saeimas bija ieradušies ar sarkanbaltiem T-krekliem, uz kuriem uzraksts „Aivars Endziņš”, to drīzāk darīja protestēšanas un nepiekrišanas dēļ. Nepiekritējam ir romantisks tēls. Nepiekritēji ir tie, kas valkā krekliņus arī ar revolucionāra Ernesto Če Gevaras attēlu, īsti nezinot, kas viņš ir, par ko un ar kādām metodēm cīnījās; nepiekritēji ir tie, kas izmanto katru izdevību, lai kritizētu valdību, un viņiem nekāda valdība nav laba; un nepiekritēji ir tie, kas principa pēc iestājas par citu prezidenta amata kandidātu, nevis to, kuram ir lielākās iespējas tikt ievēlētam.
„…tu esi tāds pats kā es” būtu piemērota dziesma Valda Zatlera prezidentūras termiņā, un man gribētos to atkal dzirdēt radiopārraidēs. Tas būtu aicinājums pieņemt tādu prezidentu, kāds nu mums piešķirts apstākļos, kad pati tauta valsts augstāko amatpersonu ievēlēt nevar. Gribētos, ka mēs, labi apzinoties prezidenta pagātnes plankumus, ar to būtu tikuši galā un pievērstos jaunā prezidenta darbības izvērtējumam. Viņš taču ir tāds pats kā mēs – jaunajā situācijā ienācis, mēģina saprast, kas ir labs un kas slikts. Mēs rīkotos tieši tāpat.
Komentāri