Nupat vedu jaunāko bērnu atrādīt ārstam Rīgā. Galvaspilsētā skrienot pa apledojušo trotuāra bruģīti, atkal saldsērīgi uzlūkoju ielas, kur aizvadīti mani pirmie trīs gadu desmiti. Vienlaikus skumstu, bet neilgojos.
Manai sirdij un prātam galvaspilsētas dzīve bija tuva, bet tagad es labi jūtos te, Cēsīs. Varbūt pēc kāda laika jau mierīgi reflektēšu citā Eiropas malā vai arī neapdzīvota meža ielokā, to nezinu, bet tagad te ir mana labākā vieta.
Nezinu, vai ar šo uzrunu varu pretendēt uz sabiedriskās domas iekustināšanu, bet atkal gribētos vismaz individuālā līmenī kādu aizķert un likt aizdomāties, vai katrs šobrīd esam vietā, kur mums vislabāk klājas, kur patīk dzīvot un strādāt, kur gribas attīstīties. Uz apzīmējumu “vieta” raugoties gan telpiski, gan sociāli, jo – galu galā – varbūt vēlmi attīstīties vai mācīties slāpē tieši ikdienas kontaktu lokā nogulsnētie iespaidi un pārdomas.
Sākas jauns gads. Jā, kārtējais, bet tomēr jauns. Lai gan dažādas apņemšanās un solījumi pie Jaunā gada sagaidīšanas ir mūžveca parādība tāpat kā visu šo plānu sabrukšana pēc pirmās janvāra nedēļas, man šo atskaites punktu gribas uzlūkot nedaudz citā rakursā. Varbūt ir vērts nedot sev nevienu solījumu par turpmāko, bet it vienkārši uzlūkot sevi un novērtēt, kas esmu un ko daru. Tiešām neko sev nesolīt – ne nomainīt darbu, pat ne uzadīt zeķu pāri. Jo, manuprāt, šajā mirklī nav vajadzīga ne atzīme, ne tālā zvaigzne, pēc kuras tiekties, galu galā to atkal nesasniedzot, bet gan pašapziņa. Par to, ka es esmu, es dzīvoju – varbūt strādāju, varbūt mācos, varbūt klejoju kaut kur pasaulē, varbūt šobrīd veidoju ģimeni, varbūt galvā būvēju māju, varbūt piekopju aktīvu dzīvesveidu, varbūt…
Smieklīgi, bet apziņa, ka esi tieši tur, kur šajā dzīves mirklī tev vislabāk būt, ļoti palīdz. Tas ļoti palīdz fokusēties uz steidzamākajiem uzdevumiem, uz citu un arī savām vajadzībām. Galu galā tas ļoti palīdz gūt prieku no mazajām lietām un procesiem – no tā, ka sētnieks šorīt teicami notīrījis manu ielu, vai no tā, cik glīti ir izdevies vakariņās uzcept divus no septiņiem gaļas gabaliņiem. Jo tas esi tu savā patlaban vislabākajā iespējamajā variantā.
Varbūt pēc nedēļas es pārcelšos, varbūt nākamajā pavasarī tu strādāsi kur citur, varbūt jau šī gada nogalē mēs savu dzīvi skatīsim no pilnīgi cita pasaules skatupunkta. Dzīve mūsdienās ir ļoti strauja un mainīga, bet prieku no tās var gūt, tikai pilnasinīgi izdzīvojot un novērtējot brīdi, kurā atrodies pašreiz. Mūsu pagātni vajag zināt un cienīt, ar mūsu nākotni vajag rēķināties un gatavoties tai, bet mūsu tagadni jāiemācās pieņemt kā brīnišķīgu dāvanu, kas vai nu kaut ko mums dod, vai arī kaut ko māca.
