Pirms 33 gadiem šajā laikā daudzi atradās Rīgā, lai uz barikādēm sargātu savu valsti, tikko atgūto brīvību. Patiesībā jau tā laika notikumi sasaucas ar 1919.gadu, kad Brīvības cīņās latvju puiši un vīri devās aizstāvēt savu valsti, kas tikko bija dibināta, un bija svarīgi to nosargāt.
Mēdz teikt, ka vēsture iet pa spirāli, un šodiena liek vilkt paralēles ar minētajiem laikiem. Arī tagad mums jārod spēks būt vienotiem par savu zemi, arī šodien ir jāceļ barikādes, varbūt ne reālas (ļoti ceru, ka to nekad nevajadzēs), bet barikādes mūsu domāšanā. Lai spētu sevi pasargāt no informācijas, viedokļiem, komentāriem, kas cenšas stāstīt, ka te viss ir slikti, ka mums ir neizdevusies valdība, neveiksmīgi pašvaldību vadītāji, ka visiem rūp tikai savas intereses, bet par valsti un tautu neviens nedomā. Protams, kļūdas pieļauj visi, iespējams, pat lielas kļūdas, bet vai, vainojot valdību, parlamentu, pašvaldības, mēs pirmām kārtām nenorādām arī uz to, ka paši nepratām izvēlēties? Latvija taču nav totalitāra valsts, kur valdošā saujiņa nosaka visu, arī to, kurš vadīs un valdīs.
Mums joprojām ir barikādēs izcīnītā demokrātija, un mūsu balsis lielā mērā nosaka to, kurp valsts ies. Pieļauju, daudzi teiks, ka tos “viņus” neievēlēja, uz vēlēšanām vispār negāja, toties baudīt augļus grib visi. Tāpat kā šobrīd baudām barikāžu augļus, lai arī pirms 33 gadiem netrūka to, kuri klusi noskatījās, uz kuru pusi pagriezīsies vēstures rats.
Šis ir laiks paraudzīties tā laika fotogrāfijas, pakavēties atmiņās, lai smeltos spēku turpmākajam. Atceros lasīto, ka atdzīvinātā pagātne tiek iekļauta mūsdienu norisēs un iedarbojas uz tagadni. Lai arī laiku atpakaļ nepagriezt, atmiņas un sajūtas sevī varam atdzīvināt. Smelties spēku pašu piedzīvotāju, vecāku atmiņās vai senos stāstos par puišiem, kuri nebaidījās ņemt rokās ieroci, lai dotos Cēsu kaujās.
Pieminot barikādes, daudzviet iedegs simboliskus piemiņas ugunskurus, kuri nereti skumīgi deg vienatnē. Varbūt šis ir laiks aiziet, satikties, atcerēties, uzmundrināt, nevis nopelt citam citu. Daudzkārt no šiem pēlējiem dzirdēts - vai tādēļ gājām uz barikādēm?! Vai tad ne? Vai tad mērķis nebija sava brīva un neatkarīga valsts? Bijām gatavi “kaut pastalās, bet brīvā Latvijā”! Bet, kad ir brīva valsts, izrādās, nu jau ar pastalām nepietiek. Protams, gribam dzīvot arvien labāk, tas ir tikai saprotams, taču, ja tā nav, vainojam citus, ne sevi. Varbūt šis tiešām ir laiks izvērtēšanai, kur esam uzcēluši savas barikādes, kurā pusē esam palikuši.
Komentāri