Ir pilnīgi skaidrs, ka Amerikas Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps pats sev liekas burvīgs. Viņš nebeidz vien slavināt savu ietekmi dažādu konfliktu (pat tādu, kuri nemaz nedraudēja sākties) atrisināšanā. Turklāt, kā jau īsteni pašapmierināts cilvēks, viņš sagaida, ka arī apkārtējie paudīs sajūsmu, to papildinot ar kādu vērā ņemamu balvu. Kā žurnālā “Ir” rakstīja komentētājs Pauls Raudseps: “Kāpēc Tramps tā pūlas panākt mieru Ukrainā? Lai glābtu starptautisko tiesību principus? Protams, ne. Viņam arī diezin vai rūp priekšvēlēšanu lielīšanās, ka izbeigšot karu “24 stundu laikā”. Ko tik viņš nav solījis un tūlīt pat atkal aizmirsis. Nē. Republikāņu partija verdziski seko katram viņa untumam, pasaules valstu līderi cits pēc cita slavē viņa ģenialitāti, tomēr viņam tagad jāmeklē jauni līdzekļi, kā apmierināt savu slavas māniju. Kas ir pasaules nozīmīgākā balva? Nobela prēmija. Pat Tramps (vismaz pagaidām) saprot, literatūrā un fizikā viņš uz tādu nevarētu pretendēt. Savukārt Miera prēmija bieži vien tiek piešķirta valstu vadītājiem, turklāt to ieguvis kāds viņa priekšgājējs Baltajā namā, kurš ir viens no Trampa galvenajiem bubuļiem. Kā var būt, ka Obamam tā medaļa ir, bet viņam nav?! Donaldam arī vajag!”
Kad pirmo reizi dzirdēju, ka Tramps ir iekārojis Nobela prēmiju, domāju, ka tas kāds ironisks jociņš. Taču tieši idejas absurdums kalpo kā kulaks uz acs, lai apstiprinātu tās patiesīgumu. Jo absurdums ir Trampa alter ego.
ASV prezidenta gājieni atsauca atmiņā filmu “Asterikss olimpiskajās spēlēs”, 2008. gada filmu, kas balstīta uz Renē Gosīni tāda paša nosaukuma komisku grāmatu. Filmā Grieķijas valdnieks vēlas, lai viņa meita Irīna apprecētos ar Cēzara dēlu Brutu. Lūk, šajā filmā Cēzars sagaida, ka visi viņu sveicinās, paceļot roku un slavinot viņu, bet tur ir arī mirklis, kurā viņš sveicienam pacelto plaukstu vērš pret sevi un saka: “Slava man!” Tādā īsti paštīksmā manierē viņš sajūsminās pats par sevi. Nu, gluži kā Tramps.
2022.gadā piedalījos ASV Valsts departamenta apmaiņas programmā (International Visitor Leadership Program), mācības bija domātas tieši reģionālajiem žurnālistiem no Latvijas. Šad un tad iedomājos, cik labi, ka tolaik ASV prezidents bija Džo Baidens un valsts sekretārs Entonijs Blinkens. Tad vispārējais noskaņojums pret tādiem ārvalstu apmaiņas programmas studentiem bija visnotaļ atbalstošs. Trampam jau, kā zināms, arī ārvalstu studenti ne visai patīk. Kā iepriekš ziņoja mediji, Tramps kopš atgriešanās prezidenta amatā ir uzsācis kampaņu pret ASV augstskolām, apsūdzot tās kā antikonservatīvas ideoloģijas un antisemītisma perēkļus. Viņš arī izmantojis izpildvaras līdzekļus, lai vērstos pret daudzveidības, līdztiesības un iekļaušanas (DEI) programmām valdībā. Viņš vainojis tā saukto DEI politiku diskriminācijā pret baltajiem cilvēkiem. Vēl iepriekš, vasarā, viņš arī vairāku citu valstu pilsoņiem liedza ieceļot ASV un aizliedza izsniegt vīzas Hārvardas studentiem. Jāatzīst gan, ka mūsu mācību braucienā, kas aptvēra galvaspilsētu Vašingtonu, Sentpītersbērgu Floridā un Santa Fē Ņūmeksikā, kā arī Čikāgu, varējām novērot, ka amerikāņi patiešām savā izpratnē par notiekošo pasaules politikā ir ļoti tālu esoši no Eiropas un kara Ukrainā. Jebkurā gadījumā brauciens bija ļoti izglītojošs un interesants, un labi, ka neviens prezidents tobrīd neliedza mums kā ārvalstniekiem vīzu iebraukšanai ASV.
Jāpiekrīt otram žurnāla “Ir” komentētājam Aivaram Ozoliņam, kurš raksta: “Varam turpināt minēt, kāpēc ASV prezidentam saprašanās ar masu slepkavu ir svarīgāka nekā ar sabiedrotajiem, taču Eiropas drošības politikas pamatā nevar būt cerības uz Trampa labvēlību. Jārēķinās ar realitāti, ka Tramps nevērsīsies pret Putinu un var mainīt par labu viņam pat it kā fundamentālas nostājas, kā tas notika Aļaskā.”
Kamēr Eiropas valstis audzē savu militāro un aizsardzības handikapu, mēs varam vērot ASV prezidentu Donaldu Trampu mētājamies savu pausto viedokļu un apgalvojumu šūpolēs un svinīgi paštīksmi uzsaukt sev: “Slava man!”
