Sākam apkuri- pēdējās nedēļās tādu paziņojumu saņem aizvien vairāk daudzdzīvokļu māju iemītnieku. Mediji vēsta, kur pakāpeniski sāk pieslēgt centralizētā siltuma piegādi mājokļiem. Laiks vēss, aizvadītajā nedēļā naktīs gaisa temperatūra nokritās zem nulles, ēkas atdzisa strauji, dzīvokļos kļuva mitrs, nebija omulīgi. Tomēr apkures pieslēgšanu nereti uzņemam ar duālām sajūtām, jo būtiski palielinās izdevumi par komunālajiem pakalpojumiem.
Par laimi, pēdējos gados energoresursu – elektrības, gāzes, granulu un cita kurināmā – cenas stabilizējušās. Taču pirms gadiem četriem pieciem tās strauji kāpa un pēc tam nemaz tik strauji nesaruka. Toties iedzīvotāju ienākumi palielinājušies daudz lēnāk.
Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati liecina, ka par to, kas 2021.gada augustā patēriņa grupā “Mājoklis, ūdens, elektroenerģija, gāze un cits kurināmais’” maksāja 100 eiro, šogad augustā izmaksā 144.40 eiro. Protams, nevar teikt, ka nav augusi labklājība. Vidējie ienākumi uz mājsaimniecību no 2021. līdz 2023. pieauguši no 1524 eiro līdz 1872 eiro. Tomēr atzīsim sev, ka statistika radā, kā mēdz teikt, vidējo temperatūru slimnīcā. Ienākumu nevienlīdzība ir augsta. 2023. gadā visturīgāko iedzīvotāju ienākumi bija 6,3 reizes lielāki nekā vistrūcīgāko iedzīvotāju ienākumi, vēsta CSP. 2023. gadā Latvijā nabadzības riskam bija pakļauti 399 tūkstoši jeb 21,6 % iedzīvotāju, labā ziņa, ka par 0,9 procentpunktiem mazāk nekā 2022. gadā. (Jaunāki dati būs pieejami nākamā gada sākumā.)
Bet tieši tie apmēram 20 procenti jeb piektā daļa iedzīvotāju būs tie, kuriem visgrūtāk samaksāt par siltumu, un ir vienalga, vai to piegādā centralizēti vai pašam jākurina krāsns. Protams, vistrūcīgāko cilvēku daļa var saņemt pašvaldības atbalstu maksājumam par apkuri vai kurināmā pirkšanai. Taču paredzētais ienākumu slieksnis ir gana zems, lai pietiekami daudziem cilvēkiem ar maziem ienākumiem mēneši, kad jāsilda mājoklis, būtu tāds kā izdzīvošanas laiks.
Turklāt vairāk nākas tērēt citām vajadzībām. Ne darba algas, ne pensijas netiek līdzi ikdienā nepieciešamā cenu kāpumam. Galvenais – pārtika. Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka tas, kas iekļauts patēriņa grupā “Pārtika un bezalkoholiskie dzērieni”, 2021.gada augustā bija nopērkams par 100 eiro, šī gada augustā izmaksā 151.30 eiro. Maijā eksperti atzina, ka dārgāki salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu kļuvuši daži produkti, minot sviestu, putnu gaļu, olas, šokolādi, kafiju un svaigus augļus. Taču ne viens vien būs pamanījis, ka vairāk jāmaksā par daudz ko iecienītu un šķiet – katru mēnesi pārtikai jāizdod vairāk naudas.
Žēloties par dzīves dārdzību, protams, ir ierasta lieta. Katram gribas mazliet vairāk un labāk, nekā ir pašreiz. Kopumā arī slikti nedzīvojam, kaut saraksta lejasgalā, esam turīgo valstu klubiņā. Taču ne visiem tas ir jūtams. Un, ja pārtikā iespējams ko taupīt, ja apģērbu un apavus var nopirkt lietotus, veļas mazgāšanai pašu lētāko pulveri, siltumu sataupīt gandrīz nevar, īpaši tie, kas dzīvo daudzdzīvokļu ēkā. Kaut nams ir siltināts, par apkuri tāpat jāmaksā vairāki desmiti eiro mēnesī. Bet ja pensija mēnesī nav pat 500 eiro…
Siltums nav luksus prece, tas ir obligāts nosacījums cilvēka dzīvei. Kādi atbalsta mehānismi vajadzīgi, lai tā nodrošināšanai dažiem nenāktos atteikties gandrīz no visa pārējā? Domāju, tas būtu deputātiem spriežams jautājums. Un ne tikai tiem, kas lemj Saeimā, bet arī tiem, kas spriež par pašvaldības gādājamo palīdzību.
Komentāri