Rudens patiešām ir skaists gadalaiks. Lai arī šogad mūsu platuma grādos laikapstākļi nudien lutina, tuvojas ierastais periods, kas izsenis licis ļaudīm izraibināt tumšos vakarus un drēgnās novakares ar teiksmām, mītiem, nostāstiem. Septembra izskaņa atnāk ar Miķeļdienu – seno latviešu svinamo brīdi, kas faktiski iezīmē rudens saulgriežus. Koki sāk mest savas dārgakmeņu lapas, saule sāk nolaisties savā ikgadējā ceļā, vēlās pēcpusdienās metot dziļas, zeltainas gaismas stieņus pāri laukiem un viensētām.
Lai arī šķiet, ka senās latviskās tradīcijas ikdienā mūsu modernajās dzīvēs ienāk pavisam maz, lielākoties šis paražas arvien dzīvo izglītības iestādēs – bērnudārzos, skolās. Arī pašai spilgtākās Miķeļdienas atmiņas ir no sākumskolas laika – ķirbji, kabači, burkāni un visādi citādi rudens ražas labumi, ar ko devāmies uz skolu piedalīties Miķeļdienas tirdziņā vai kādā dabas velšu radošo darbiņu izstādē. Miķeļos jeb Miķeļdienā noslēdzas saimnieciskais gads – raža ir novākta, pabeigti galvenie zemes darbi. Miķeļdiena, kuru dēvē arī par appļāvībām, apjumībām, nosaukumu ieguvusi no kristīgajā baznīcā godinātā ercenģeļa Miķeļa (Mihaela). Otri lielie latviešu rudens svētki ir Mārtiņi par godu 4.gadsimta kristiešu svētajam – Mārtiņam no Tūras, kas iezīmē ziemas laika sākšanos. Kā Miķeļos, tā Mārtiņos bagātīgi mielojas (kauj gaili, sivēnu, cep plāceņus, dara alu), zīlē nākotni, pareģo laikapstākļus.
Laikposms starp Miķeļiem un Mārtiņiem latviešu tradicionālajā kultūrā ir veļu laiks (arī: dievaines, zemlikas, ķauķu laiks), kad tiek pieminēti mirušie senči, viņiem gatavots rituāls mielasts. Veļi saukti arī par velēniešiem, vecajiem, ēniem, iļģiem, ķauķiem, pauriem u. c. Rudens saulgriežu svinēšanas tradīcijas patiesībā ir līdzīgas daudzviet pasaulē – gluži tāpat, kā tas ir ar citiem svētkiem, par kuriem dažubrīd var likties, ka esam tādi vienīgie un unikāli to atzīmētāji. Ir interesanti, ka, palasot vairāk, kļūst skaidrs – viss pasaulē ir diezgan cieši saistīts, tostarp arī mūsu senču pagāniskās tradīcijas.
Lielbritānijā ierasti rudenī atzīmē Ražas svētkus, kas pamatā tieši to arī nozīmē – tiek svinēts gada laiks, kad visi pavasara un vasaras darbi aiz muguras un beidzot var baudīt to augļus. Kornvolas skatījums uz pasākumu ir pazīstams ar nosaukumu Guldize, “riķu svētki” (jeb graudu krāvumi). Anglijā arī rudens tradīcijas dominē gailis, rudenim raksturīgie dārzeņi un bagātīgi klāti galdi ar ēdieniem.
Mūsdienās vērojama arī šo seno tradīciju atdzimšana – to redzam gan pie mums Latvijā, kur arvien populārāka kļūst senlatviešu dzīvesziņa un riti, gan citviet pasaulē, kur augošu popularitāti gūst citas pagāniskās tradīcijas. Viena no tādām ir arī ķeltu mitoloģija un paražas, starp tām arī visnotaļ aizraujošās druīdu prakses. Druīdiem rudeni iezīmē Albanelfeda svētki, kas nozīmē “ūdens gaisma”. Viņiem rudens ekvinokcija tiek uzskatīta par gada “vārtiem”. Starp druīdu rakstiem ir atrodamas skaistas rakstiskas liecības, kas vēsta par līdzsvaru starp gaismu un tumsu un gadalaiku ciklu. Druīdu svinībām raksturīga mājokļa rotāšana ar rudens elementiem: lapu vainagiem, ķirbjiem, rudens ogām. Modernajā pagānismā svin Mabonu – arī ķeltu svētkus, kas notiek tieši rudens saulgriežu dienā. Līdzīgi kā ar mūsu pašu Miķeļiem – dominē prieks par bagātīgo ražu, darba augļiem un tiek sagaidīts rudenīgais veļu laiks.
Polijā un citās slāvu tautās Dožiņku svētkus, kas sākotnēji notika ekvinokcijas laikā, aizsāk pilsētnieku gājiens, kurā tiek nests liels dekorēts vainags vai vītne, kas simbolizē novākto ražu. Slāviem, līdzīgi kā mums, ir dabas spēku dievi, kurus tad šajos svētkos arī godina.
Daudziem rudens šķiet ne tik patīkams, saprotot, ka vasara it kā tik zibenīgi galā, kļūst aukstāks, tuvosies ziema, kas dažubrīd pie mums šķiet tiešām par daudz gara. Tomēr mums ir iespēja piedzīvot skaistu, krāsainu rudeni ar krāšņām koku lapām, ābolu smaržu gaisā un mītiskiem, miglas ieskautiem rītiem. Miķeļdiena iekrīt tieši šajā skaistajā laikā, kad varam tīksmināties par dabas krāsām.
Komentāri