Mūsdienās, kad informācijas aprite notiek teju acumirklī, šķiet, ka ziņas par ceļu satiksmes negadījumiem kļūst par ikdienas fonu. Sociālajos medijos un ziņu portālos regulāri redzam fotogrāfijas no notikumu vietām, kartes ar aizkavētiem maršrutiem un satrauktu aculiecinieku komentārus. Patiesībā situācija nav tik traģiska, kā tā dažbrīd varētu šķist — statistika rāda, ka, piemēram, 2024. gadā negadījumu ir bijis mazāk nekā 2023. gadā. Tomēr arī šie “mazāk” joprojām nozīmē simtiem ievainoto un ievērojamu skaitu bojāgājušo.
Satiksmes ministrija ir uzsākusi īstenot satiksmes drošības plānu ar mērķi līdz 2027. gadam par 35 % samazināt smagi ievainoto un bojāgājušo skaitu ceļu satiksmē, cenšoties to panākt ar dažādiem prioritāriem uzdevumiem. Taču jautājums paliek — vai ar to pietiek un vai rīcība notiek pietiekami ātri un mērķtiecīgi?
Nesen mēroju ceļu no Cēsīm uz Liepāju, un šis brauciens man lika aizdomāties par ceļu stāvokli un satiksmes organizāciju. Autoceļu A9, kas savieno Rīgu ar Liepāju, ikdienā mēro daudz cilvēku. Šim ceļam vajadzētu kalpot kā modernam un drošam satiksmes savienojumam, taču manis piedzīvotais liecina par pretējo.
Satiksme bija intensīva — katrā virzienā tikai viena josla, braucošo skaits liels, īpaši kravas automašīnu. Atļautais ātrums ir 90 km/h, taču braukšana bija saraustīta un nervoza. Vairākkārt nācās strauji bremzēt, jo priekšā kāds pēkšņi sāka apdzīt, ignorējot faktu, ka no pretējā virziena tuvojas transportlīdzeklis. Vien pāris sekunžu vai metru šķīra no negadījuma. Un šādas situācijas bija ne viena vien.
Šajos brīžos nācās piedzīvot to, par ko bieži dzirdam medijos — A9 posma nedrošību. Šaurs ceļš, intensīva satiksme un nepietiekama apdzīšanas iespēju infrastruktūra veido bīstamu kombināciju. Tā ir vide, kurā pat piesardzīgs vadītājs var nonākt situācijā, kurā viņa rīcība vairs nav izšķiroša.
Kāpēc posmā, par kuru ir zināms, ka tas ir bīstams, nav ieviesti papildu drošības pasākumi? Dažviet ir samazināts atļautais ātrums, taču ar to vien nepietiek. Neviens ātruma ierobežojuma stabs nespēj aizkavēt pārgalvīgu šoferi.
Kad tika publicēti pirmie vidējā ātruma kontroles rezultāti, tie parādīja, ka šajos ceļa posmos ir bijis mazāk negadījumu. Arī Satiksmes ministrija šoziem paziņoja, ka, lai samazinātu avārijās smagi ievainoto un bojāgājušo personu skaitu, plānots palielināt vidējā ātruma radaru skaitu. Manuprāt, tādus būtu lietderīgi ieviest arī uz A9 autoceļa.
Es biju priecīga, kad sasniedzu Rīga–Cēsis, jo satiksmes organizācija šeit man šķita daudz drošāka – ir vairākas joslas, darbojas vidējā ātruma radari. Iespējams, ka esmu vairāk pieradusi pie šī ceļa posma un tāpēc tas man šķita ērtāks. Varbūt arī tie, kuri A9 mēro regulāri, jau ir pielāgojušies un iemācījušies sadzīvot ar šī maršruta īpatnībām. Taču man tas likās ļoti nedrošs.
Komentāri