Ierasts uz darbu Cēsīs no rīta doties ar vilcienu Rīga–Valmiera. Ilgstoši no manas stacijas tas atgāja pulksten 8.02, pirms kāda laika gandrīz nokavēju braukšanu, jo nebiju pamanījusi, ka reiss pārcelts desmit minūtes agrāk. Sajūsmā nebiju, jo tas nozīmē veiklāku sataisīšanos no rīta, bet, protams, pielāgojos. Pieņēmu, ka tas kaut kā saistīts ar izmaiņām, ko piedzīvoju, kad nesen braucu ar vakara vilcienu no Rīgas. Jāatzīst godīgi, tajā reizē mazliet apšokējos. Rīgā tradicionāli iekāpu vienā no pirmajiem vagoniem, jo tad izkāpju vistuvāk taciņai manā stacijā. Pēc izbraukšanas no Rīgas pēc kāda brīža sapratu, ka kaut kas notiek citādi, nekā ierasts, jo vilciens kādas minūtes piecas vai desmit stāvēja uz sliedēm ar skatu uz lieltirgotavu “Akropole”, kur parasti tas nekad nebrauc garām. Kad atkal sākām kustēt, nevarēju saprast, kāpēc braucām atpakaļ. Tikai nonākot nākamajā stacijā “Zemitāni”, sapratu, ka tā tas nemaz nav. Mirkli apdomājoties, aptvēru, ka no sliežu atzara pie “Akropoles” acīmredzot vienkārši izbraucām ar otru galu pa priekšu, kas man radīja mānīgu iespaidu, ka braucam atpakaļ, jo iepriekš biju apsēdusies ar skatu virzienā uz priekšu. Par šo atcerējos vien, kad mana jaunākā meita piektdienas vakarā, kad viņa brauc pie manis no skolas Bulduros, satraukta rakstīja: “Mammu, kāpēc tas vilciens sāka braukt atpakaļ?” Tad jau zināju mierināt, ka mājās uz brīvdienām pie mammas ēdieniem viņa nonāks un netiek vesta, piemēram, uz Liepāju. Šis viss bija jāatceras arī pagājušajā piektdienā, kad braucu uz Rīgu, jo blakus solu rindā sēdošais vīrietis pēkšņi pielēca kājās un, nevēršoties ne pie viena konkrēti, satraukti jautāja: “Kas notiek? Kur mēs braucam?” Tā kā neviens cits neuzņēmās viņam atbildēt, centos paskaidrot, ka viss būs labi un Rīgā nonāksim.
Saprotams, veicot dažādus uzlabojumus dzelzceļa tīklā, ir jāpārcieš zināmas neērtības, tomēr mani izbrīna attieksme pret pasažieriem. Ir jau labi publicēt informāciju “vivi.lv” vai piekārt lapiņu par izmaiņām Rīgas Centrālajā dzelzceļa stacijā un lielajās stacijās, bet, ja pasažieris vilcienā kāpj kaut kur pa ceļam, vai tie būtu Āraiši, Melturi vai Jāņavārti, viņam tad būtu jāiedomājas ielūkoties pārvadātāja mājaslapā, vai gadījumā nav kādu vērā ņemamu izmaiņu, bet arī tad nav garantiju, ka tur tāda informācija būs.
Lūk, pirmdienas rītā vilcienu gaidīju, gaidīju… Kad pulkstenis rādīja jau gandrīz astoņi, uz perona satiktais paziņa paskaidroja, ka saraksts atkal ir mainīts un vilciens tagad atiet astoņos. Tomēr tas nepienāca arī astoņos un pat ne piecas vai desmit pāri. Tad nu es mīlestībā pret mūsdienu tehnoloģijām tvēru pēc sava viedtālruņa, lai ielūkotos “vivi.lv”, bet nekādu informāciju, kas notiek, tur neatradu. Kopā ar sastapto paziņu nolēmām, ka jāzvana uz informācijas tālruni. Noklausījāmies dziesmiņas, kā jau tas notiek, kad visi operatori ir aizņemti, bet galu gala uzzinājām, ka mūsu vilciens kavējas par pusstundu. Tikmēr, piemēram, jaunietis, kas arī turpat netālu gaidīja šo vilcienu, jau bija aizgājis prom. Iespējams, nolēmis, ka mācības šodien izlaidīs, bet varbūt veikli aiztecējis uz autobusa pieturu pie Vidzemes šosejas, lai ar garantiju tiktu uz Cēsīm.
Pēc tam sociālajos tīklos uzdūros daudzu cilvēku sašutumam par nokavētiem darbiem un mācībām, jo šajā rītā virzienā uz Siguldas, Cēsu un Valmieras pusi valdījis īsts haoss. Un nav pat sniega, kas ietekmētu satiksmi. Pēc tam darbā pajokojām – labi, ka mums te vēl nekursē tie jaunie elektrovilcieni ar baterijām. Ja nu pusceļā atskan pīkstēšana un baterija paziņo, ka ir izlādējusies? Tas joks, protams! Tomēr es uzreiz spilgti atcerējos, ka pirms vairākiem gadiem, kad kādas vasaras sākumā piedalījos nakts skrējienā purvainā teritorijā, mans galvas luktrītis izdvesa žēlu pīkstienu un izbeidzās, bet es divos naktī paliku tumsā viena mežā, turklāt neredzot iezīmēto trasi, jo tā bija apzīmēta ar atstarojošām uzlīmēm uz kokiem tādā augstumā, lai ķertu galvas lukturīšu gaismas. Protams, izvilku telefonu un lēnu garu savu 30 kilometru trasi piebeidzu. Galu galā vasaras sākumā gaisma aust agri un ap pulksten četriem jau neko tumšs vairs nebi- ja.
Komentāri