“Pēdējos piecos gados teju dubultojusies summa, ko pašvaldības maksā par pilngadīgo personu uzturēšanos aprūpes centros, sasniedzot gandrīz simt miljonus eiro. Demogrāfiskie dati norāda uz novecojošu sabiedrību, un tas nozīmē, ka par veco ļaužu aprūpi sabiedrībai nāksies maksāt aizvien vairāk,” aktuālu problēmu apraksta ziņu portāls “lsm.lv”. Šajā pašā publikācijā uzsvērti dati – no 2015. līdz 2023. gadam Latvijā par teju 17 000 pieauga to ļaužu skaits, kuri sasnieguši un pārsnieguši 80 gadu robežu. Demogrāfiskās bedres dēļ samazinoties iedzīvotāju un nodokļu maksātāju skaitam, kā arī sarūkot potenciālo aprūpētāju daudzumam, veco ļaužu aprūpes sistēma var saskarties ar jauniem izaicinājumiem.
Dažos pēdējos gados divas reizes esmu intervējusi cilvēkus, kas nodzīvojuši vairāk nekā simts gadu. Abi bija moži un tobrīd dzīvoja savās ģimenēs, bērnu atbalstīti. Pirmais bija viens no pāris vēl dzīvi palikušajiem Latvijas leģionāriem. Pārdzīvojis kara šausmas un filtrācijas nometni, viņš šodienas pasaules problēmas uzskatīja par nebūtiskām. Zinu, ka 101. dzimšanas dienu gan Laimons sagaidīja pansionātā. Vai mīt tur vēl joprojām un tur sagaidīs arī savu 102. dzimšanas dienu (tā viņam ir zīmīgā datumā – 18.novembrī), to gan nezinu. Starp citu – manis intervētais kungs bija dzimis Vidzemē un mācījies Priekuļu tehnikumā. Citugad intervēju kundzi, kas svinēja 105. dzimšanas dienu. Arī moža un priecīga. Viņa vēl arvien adīja un lasīja, labprāt izrādīja mums savus padomju laikā saņemtos apbalvojumus.
“Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu un invaliditātes politikas departamenta direktors Aldis Dūdiņš teica, ka saskaņā ar prognozēm pēc 20 gadiem visā Eiropas Savienībā būs dubultojies to ļaužu skaits, kuriem vajadzīga aprūpe. Eiropas Komisija uzlikusi dalībvalstīm pienākumu domāt par veco ļaužu aprūpi ilgtermiņā,” vēsta iepriekš minētais “lsm.lv” raksts.
Savukārt geriatre Anita Slokenberga sarunā “ārsts.lv” skaidrojusi: “Novecošana ir vispārējs, normāls process, kas ar cilvēku notiek jau kopš viņa dzimšanas brīža. No dienas, kad mazais cilvēciņš ierodas šajā pasaulē, viņš kļūst aizvien vecāks. Novecošana ir vispārīgs, dabisks process, kas raksturīgs visām dzīvajām būtnēm bez izņēmuma. Novecošanas laikā cilvēks sastopas ar dažādām veselības un psiholoģiskajām pārmaiņām. Galvenais ir saprast, ka veseli, aktīvi cilvēki, sasniedzot seniora vecumu, var dzīvot pilnvērtīgu dzīvi un darīt visu to pašu, ko mēdza darīt agrāk. Atšķirības būs novērojamas tikai darbu izpildes laikā – ne vienmēr iesāktais izdosies tik veikli kā jaunībā, tomēr teikt, ka vesels gados vecs cilvēks nespēj paveikt kādu atbildīgu darbu, būtu aplami.”
Rakstā A. Slokenberga uzsver, ka aizvien ir vērsusi atbildīgo instanču vadītāju uzmanību uz to, ka ir pēdējais laiks arī Latvijā sākt senioru (cilvēki,vecāki par 65 gadiem) programmu veidošanu, kas nodrošinātu iesaistīšanos sabiedriskajā un profesionālajā dzīvē. “Rietumos par veco cilvēku pilnvērtīgu dzīvi notiek cīņa, bet tas nenotiek pie mums. Piemēram, ārzemēs ķirurgs, kas ir devies pelnītā pensijā, turpina darboties un nākt uz slimnīcu strādāt. Protams, gadu dēļ viņš vairs nevar pats operēt, taču viņš turpina izglītoties un turpina izglītot savus mazāk pieredzējušos kolēģus. Mums jāsaprot, ka cilvēki, kas visu dzīvi bijuši vientuļnieki, iespējams, pensiju gaida kā svētkus, bet ne tie, kas visu mūžu bijuši darba zirgi. Ja mēs šādu personu pēkšņi atstājam vienu mājās – klusumā, tukšumā, bez sociālas aprites –, šie cilvēki psiholoģiski sabrūk, kam seko vesela ķēdīte fizisku slimību. Un tieši par šādiem cilvēkiem jārūpējas valstij un sabiedrībai. Veco cilvēku piedalīšanās dažādās jomās, piemēram, ražošanā, pakalpojumu sniegšanā vai citur būtu tik ļoti noderīga ne tikai viņiem pašiem, bet arī citiem,” teikusi daktere.
Tas man atsauca atmiņā pirms pāris mēnešiem skatīto kādas amerikāņu ziņu vietnes sižetu par pasaulē vecāko praktizējošo neirologu Hovardu Takeru, kurš, sasniedzis simts gadus, turpināja strādāt. Kā jau neirologam, viņam smadzeņu darbības principi un novecošana ir gluži izprotama lieta. Sižetā Takera kungs uzsvēra, ka visu dzīvi un arī seniora vecumā ir svarīgi savu prātu turēt asu – domāt, darboties, lasīt. Vēl viņš uzsvēra, cik nozīmīgi ir baudīt dzīvi ikdienas sīkumos – priecāties par darbu, ģimeni, mūziku, mākslu, jebko, kas patīk.
