Vispirms izraisījis pamatīgu viļņošanos sabiedrībā, publiski piesakot jaunu politisko spēlētāju biedrību “Bez partijām”, pēc samērā pavisam neilga laika Alvis Hermanis, teātra režisors un viens no biedrības “Bez partijām” dibinātājiem, sociālajos tīklos publicēja ierakstu, kurā pauž nožēlu par atbalsta trūkumu, ko no Latvijas sabiedrības saņēmis par ideju mainīt vēlēšanu kārtību. Ierakstā jeb “pēcvārdā” viņš paziņo, ka pievienojas “bezcerīgo pulkam”, un liek noprast, ka pamet paša dibināto biedrību “Bez partijām”. Tagad viņš priekškaru tomēr atstājis pusaizvērtu, paziņojot par pievienošanos partijai “Republika” un paužot, ka rosinās tās nosaukumu mainīt uz “Mēs mainām noteikumus”.
Hermanis, paužot nožēlu par sabiedrības inertumu viņa iniciatīvai, rakstīja: “Pēcvārds. Vakar “Eurostat” apstiprināja, ka Latvija nu pavisam oficiāli ir pēdējā vietā Eiropas Savienībā. Nešaubos, ka tauta atkal sapulcēsies Doma laukumā, lai izrādītu savu nosodījumu un izteiktu savu attieksmi pret valdošajiem. Vai varbūt esmu pārāk naivs?”
Viņš norādīja: lai realizētu ideju par vēlēšanu kārtības maiņu Latvijā, bija nepieciešams sabiedrības atbalsts. Taču atbalsts idejai izteikts tikai privāti; publisku pozitīvu apliecinājumu vietā viņš saņēmis teju tikai nosodījumu un apsmieklu gan sociālajos, gan citos medijos. “Neesmu pārjūtīgs, āda uztrenēta bieza, 20 gadus strādājot ārzemju teātros un operās, kur tiešām haizivju dīķis, salīdzinot ar LV politisko pīļu dīķi. Bet negribu būt uzbāzīgs. Ja nav kazai piena, tad nav,” raksta režisors.
Gluži tāpat kā brīdī, kad pie apvāršņa parādījās “Bez partijām”, arī Hermaņa “Pēcvārds” izraisīja zināmu turbulenci, īpaši jau sociālajos tīklos, kur, protams mīt ļoti daudzi eksperti un “eksperti” visdažādākajās jomās, sākot ar politiku un Hermanim tuvo teātri un beidzot ar katram latvietim svēto hokeju un basketbolu.
Hermaņa iniciatīvas vērtējumos, protams, bija daudz prastas bļaustīšanās, bet dažas iebildes un pa kādam komentāram režisora virzienā bija sulīgi interesanti. Tā Vents Sīlis, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors (Mag. phil., Dr. sc. soc.) filozofs, sociologs un publicists, sociālajos tīklos nāca klajā ar gana interesantu vēstījumu, ko pats nosaucis par atbildi “Hermaņa pēcvārdam”.
Vents Sīlis pauž: “Tikai mākslinieks var domāt, ka sociālas pārmaiņas var izaugt no populistiskas, kaut arī no sirds nākošas bļaustīšanās sociālajos tīklos, kas balstīta analfabētiskos (lai neteiktu – aplamos) priekšstatos par vēlēšanu sistēmas kā demokrātijas instrumenta darbību. Tikai nedaudz narcisks režisors, kurš pieradis vadīt aktierus un precīzi aranžēt pārdzīvojumus skatītājos, var iedomāties, ka politiskā realitāte funkcionē pēc tiem pašiem principiem kā izrāde, kur publika atnāk tieši tāpēc, lai tiktu aizkustināta, mobilizēta un aizvesta līdz iepriekš paredzētam kulminācijas punktam.
Taču politika nav teātris un sabiedrība nav skatītāju zāle. Tā ir nogurusi, fragmentēta, ar ikdienas rūpēm pārslogota kopiena, kuras apātija nav stulbums, bet pieredze. Lai šādu sabiedrību iedarbinātu, nepietiek ar karognesēja žestu vai moralizējošu aizvainojumu. Tur vajadzīgas lielas idejas, nevis tehniskas shēmas. Kur palika saruna par brīvību ne kā saukli, bet kā eksistenciālu stāvokli? Kur palika lepnums būt latvietim nevis kā mitoloģisks fetišs, bet kā atbildība? Kur palika saikne ar tautas garīgajām dzīlēm, kas ir vienīgais, kas padara šo mazo zemes pleķi par tēvzemi, kas katram latvietim svēta? Kur palika valoda, kas spēj savienot strēlnieku sirds degsmi ar digitālās ēras jauniešiem – viņu maz-mazdēliem? Kur bija mēģinājums iedvesmot, nevis pārmest; uzrunāt ar cieņu un ticību, nevis kaunināt?
Režisors noslinkoja. Un mājasdarbs arī netika izdarīts – kas pats par sevi ir labs arguments, kāpēc mākslinieciskā kompetence automātiski nepārvēršas politiskajā. Rezultāts bija pilnīgi likumsakarīgs. Taču paradoksālā kārtā tieši šajā izgāšanās brīdī slēpjas cerība. Tas, ka sabiedrība neiekrita šajā populisma piedāvājumā, neliecina par bezcerību, tas liecina par imunitāti. Par klusu, neuzkrītošu, bet svarīgu briedumu. Par spēju atšķirt emocionālu manipulāciju no reālas transformācijas. Jo īstas pārmaiņas parasti nenāk ar saukļiem un karogiem. Tās nāk no negaidītas puses – no sociotehniskām pārmaiņām, kas pakāpeniski maina spēles noteikumus pašā pamatā: kā cilvēki pieņem lēmumus, kā viņi sadarbojas, kā tiek sadalīta atbildība un vara. No procesiem, kas piešķir pavisam citu svaru cilvēka autonomijai un izvēlei, nevis tikai kaislīgai retorikai. Un varbūt tieši tas ir labākais, kas ar šo neveiklo politisko performanci varēja notikt. Tā nevis atmodināja pūli, bet atsedza robežu starp teātri un realitāti. Un reizēm tieši šī robeža ir vieta, kur sākas patiesas pārmaiņas.”
Lai arī cienījamais režisors nepanāca to, ko vēlējās, ir ļoti iespējams, ka neviens līdz galam tāpat neizprot un nezina motivāciju, kas viņu vadīja spert šādu soli, gan radot biedrību “Bez partijām”, gan pašam tik ātri aizverot priekškaru un vismaz šķietami nokāpjot no politiskās skatuves. Turpināsim vērot, jo vēlēšanas tuvosies arvien lielākiem soļiem, tādēļ politizētu izrāžu, visdrīzāk, kļūs vairāk un vairāk.
Komentāri