Ar kolēģi bijām medijiem paredzētās mācībās, kuras vadīja Marta Herca, viņa arī režisore dokumentālajai filmai “Mēs tikai tagad sākam”. Tā ir par skaudri sāpīgu un traģisku, bet vienlaikus arī dziļi cilvēcisku un gaišu stāstu. Tā centrā ir vēsturnieks Marģers Vestermanis, viens no nedaudzajiem Latvijā, kas izdzīvoja Otrā pasaules kara holokaustā. Filma mani piesaistīja, jo prātā bija palikusi informācija, ka tās galvenais varonis Marģers Vestermanis ir tēvs neiroloģei Sandrai Vestermanei, kuras intervijas vienmēr ar interesi noklausos un izlasu.
“Marģeram Vestermanim mežs ir kā mājas. Nevis sēņotāju mežs rītausmā vai svaigā gaisa elpotāju mežs dienas vidū, bet vakarā, tumsā. “Kad kļūst tumšs, nav neviena vācieša, neviena latviešu policista, neviena nav, tu esi brīvs un staigā pa mežu pilnīgā drošībā,” Vestermanis savulaik stāstīja intervijā “Rīgas Laikam”. “Tas mežs ir patvērums. Bet, kolīdz es aizmiegu, mani atkal vajā kādi esesieši”, “par šo filmu “kinoraksti.lv” rakstījusi Rita Ruduša.
Arī vienā no septembra “Ir” numuriem ir Marģeram Vestermanim veltīts raksts, un tam ir īpašs iemesls. “80 gadu vecumā sācis rakstīt ebreju glābējiem Latvijā veltītu grāmatu, holokausta vēsturnieks Marģers Vestermanis to pabeidzis tieši uz savu 100. jubileju Tik laimīgu kā pagājušo piektdien Marģera Vestermaņa balsi telefona klausulē nebiju dzirdējusi. Beidzot nodrukāta viņa mūža galvenā grāmata! Tā pensionētais vēsturnieks sauc ebreju glābējiem veltīto “Cilvēcība tomēr nebija mirusi”. Ar apgāda “Zinātne”, Latvijas Ebreju kopienas un redaktores Jolantas Treiles uzstājību pēc meklējumiem un precizējumiem 20 gadu garumā vasaras sākumā pielicis punktu manuskriptam. Atklāšanas svētki — Vestermaņa 100. dzimšanas dienā, 18.septembrī,” tā sākas Ievas Puķes raksts žurnālā.
Mācībās, kur Marta runāja pavisam par kaut ko citu, kādā brīdī pamanījos aizdomāties arī par šo filmu un interviju ar Vestermani, kā arī par to, kas cilvēkiem tolaik bijis jāiztur. Un bija taču gan tie, kas sabruka no pārdzīvotā smaguma, gan tie, kas spēja dzīvot tālāk. Šādos gadījumos vienmēr ar lielu sirsnību atceros bijušā vīra tanti, kura, pārdzīvojusi izsūtījumu, mūsdienu problēmas uzskatīja par salīdzinošiem niekiem, vienmēr priecājās par visu, kas viņai ir, bet nesūdzējās par to, kā nav.
“Esmu piedevusi viņiem kā cilvēkiem, bet gribu viņus aizmirst, lai nav jānosoda,” tā par saviem pāridarītājiem saka Lidija Lasmane-Doroņina, kas trīs reizes piedzīvojusi padomju lēģeru šausmas. Par Gulagā satiktajiem krievu inteliģentiem, par krievu okupantu kirzas zābaku smaku un par vecmammas paparžu matraci saruna ar Lidiju Lasmani Doroņinu izskanēja vasaras beigās “Laikmeta krustpunktā”.
Nenoliedzami, Lidijas kundzei viņas simtās dzimšanas dienas laikā jūlija beigās un dienās pirms un pēc tās Latvijas plašsaziņas līdzekļos un arī sociālajos tīklos tika pievērsta pastiprināta uzmanība. Un kā gan ne – viņa mūsu sabiedrībā ir tik īpašs cilvēks. Par Lidijas Lasmanes-Doroņinas jubileju rādīja sižetus, viņu intervēja, sveica prominences. Uz mirkli Lidija (visticamāk, pati to nenojaušot) soctīklu plūsmā izkonkurēja dažādas modīgas zvaigznes. Man nav ilūziju, ka tas varētu būt uz ilgu un ka viņu pamanīs jaunie cilvēki Latvijā. Jo būsim jau nu reāli, kuru jaunieti spēj piesaistīt simtgadnieka dzīves gudrības, lai gan tas, protams, būtu vērtīgi.
Uz mani, tāpat kā uz daudziem citiem, dziļu iespaidu atstāja pirms pāris gadiem izdotā Ingas Ābeles grāmata “Lidijas ziediņi. Lidijas Lasmanes atziņu dārzs”.
“Lidija Lasmane-Doroņina, latviešu disidente un PSRS okupācijas laika pretošanās kustības dalībniece, četrpadsmit no savām jubilejām piedzīvoja padomju cietumos un lēģeros.
Gara spēks un mīlestība pret savu tautu Lidijai pēc izciestajiem pazemojumiem ļāva atgriezties brīvā valstī un ar uzviju svinēt Dievu, Latviju un kuplo mazbērnu pulku, ar katru savu soli, ar katru stāstu aizlūdzot par tiem, kuri neatgriezās no kara lauka, lēģeriem un izsūtījumiem. Dzīvot, lai izstāstītu, — tāda ir Lidijas sūtība, tāpat kā saulrieta skaistums vēsta par bijušo dienu,” teikusi grāmatas autore Inga Ābele.
Komentāri