Kādā filmā, kas tapusi tepat Ziemeļu kaimiņos, kritiskā situācijā izskanēja vārdi: “Ir cilvēki, kuri dara, tie, kuri neiesaistās, un tie, kas par visu raksta internetā.” Galvenais varonis atzina, ļoti gribētos būt vienam no pēdējiem diviem. Bet dzīve un arī paša izvēle šādu iespēju pat nepiedāvāja.
Darītājs ir redzams, tāpat viņa ieceres. Kur nu vēl labāk, ja ne tad, kad plānots kas vērienīgs. Un katrā situācijā atradīsies publiskie noliedzēji, apšaubītāji un tie, kuri noteikti izdarītu labāk un lētāk. Tas jau ir pašsaprotami, tiklīdz Latvija gatavojas kādam lielākam notikumam, vai tas hokeja čempionāts, basketbola turnīrs vai Dziesmu svētki, līdz šim nav bijis tā, ka viss noritētu mierīgi. Tā, ka katrs zina, kas viņam jādara, dara un par ik soli nesaņem vārdu sitienus. Tiesa, tad dzīve būtu garlaicīga, un, kā saka gudri cilvēki, arī slikta reklāma ir reklāma.
Tūkstoši bērnu un jauniešu gatavojas XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem. Jau vairākus gadus pirms to datuma pateikšanas kolektīvu vadītāji nemitīgi runāja, ka jaunā paaudze nepiepildīs Sidraba birzi un stadionu, koru, tautisko deju kustība pamazām izplēn. Gadu desmitiem skaidrots, ko personības attīstībā dod dziedāšana, dejošana, muzicēšana. Gan jau kāds, kurš par to lemj, sadzirdēja un labākajā gadījumā piekrītoši pamāja ar galvu. Vai tāpēc kas mainījies? Skolēnu kolektīvi, vadītāju pārliecības vadīti, gatavojas svētkiem, grib būt Rīgā, pārējais gan pa vecam.
Un atkal tāpat kā pirms citiem svētkiem. Svētku logo neīstais. Tantēm un zinošiem onkuļiem nepatīk, bet jaunajai paaudzei tas ir pieņemams. Katra paaudze dzīvo savā priekšstatu un asociāciju pasaulē. Der arī atcerēties, ka svētki jau nav vecākiem, vecvecākiem, interesentiem un tiem, kuri ar klātbūtni skatītāju rindās grib sevi parādīt. Svētki vispirms ir to dalībniekiem.
Tiklīdz runa par naudu, tur viss skaidrs – kāds saņēmis par daudz, es izdarītu labāk un lētāk. Desmit eiro vērts jautājums – kāpēc nedari? – gan paliek bez atbildes. Vairākas pašvaldības Latvijā izteikušās, ka skolēnu piedalīšanās Dziesmu svētkos izmaksās dārgi, budžetā trūkst naudas. Jāmaksā arī skolotājiem, kuri būs kopā ar skolēniem. Un vēl – kur ņemt autobusus, lai svētku dalībniekus nogādātu galvaspilsētā.
Pirms katriem lielajiem Dziesmu svētkiem bijusi šūmēšanās par biļetēm, to cenu un iegādi, tāpat kā nenogurstošie dažāda valsts līmeņa amatpersonu solījumi – vērtēsim, meklēsim labākus risinājumus, nākamreiz problēmu nebūs. Nākamā reize gan atnāca, bet nekas nav mainījies.
Līdz svētkiem vēl krietns ceļa gabals ejams. Tas noteikti nebūs gluds, netrūks pārmetumu, skaidrošanos, neuzticības izteikšanas par nepiemērotību, lielajiem, neskaidrajiem izdevumiem un to, kurš par daudz nopelnījis. Tādā mākoņainā gaisotnē vasarā sāksies Dziesmu svētku koncerti. Skaisti, latviski, kas apliecinās jaunās paaudzes varēšanu. Tad gan dažas dienas ikviens teiks: “Latvija var!” Un cik daudzi nofotografēsies ar bērniem tautastērpos, parādot it kā atbalstu, sapratni, jo, skatiet, tāda ir Latvijas nākotne. Redz, kā viss izdevās tik skaisti un visiem patika.
Pēc svētkiem, protams, varēs dzirdēt… Zinām taču, ko. Kāpēc tā notiek? Vai tas ir latvieša dabā iekodēts – otru noniecināt un uz veiksminieka pleciem pakāpties? Nav jau jāgaida Dziesmu svētki, filmas “Straume” dzīves ceļā tas pats.
Komentāri