Lai cik priecīgas kuram bija Lieldienas, bet, tiklīdz radu vai draugu pulkā bija kāds, kuram 50 vai 60 gadi, sarunas ievirzījās par nākotni. Ne to, kā klājas bērniem, kā aug mazbērni, bet gan par savām
vecumdienām.
Tēmu sarunai tieši pirms svētkiem uzjundīja Ministru prezidents Krišjānis Kariņš. Uzklausījis plašu ziņojumu par valsts ekonomiskās attīstības prognozēm, valdības ārkārtas sēdē viņš secināja, ka jau drīz nāksies risināt draudošo darbaspēka trūkumu un viens no soļiem varētu būt pensijas vecuma paaugstināšana. Pagaidām gan tikai – varētu būt. Arī labklājības ministre Evika Siliņa vēlāk norādīja, ka šobrīd neapsver nepieciešamību palielināt pensionēšanās vecumu. Latvijā aizvien turpinās jau iesāktā pensionēšanās vecuma celšana, kas 2025. gadā sasniegs 65 gadu vecumu.
Pensionēšanās vecums ir aktualitāte visā Eiropā. Televīzijā redzams, kas notiek Francijā, kur paredzēts, ka pensijā varēs iet no 64 gadiem. Savukārt Dānijā sevi par pensionāru var saukt tikai no 67 gadiem. Taču ir vēl viens būtisks rādītājs, un tas ir mūža ilgums. ES vidēji 2020.gadā tie bija 80,4, Latvijā 75,5 gadi. Taču, kā liecina dati, teju visā Eiropā 2020.gadā ir samazinājies paredzamais cilvēku dzīves ilgums. Tā ir neparasta tendence, jo saskaņā ar oficiālo statistiku kopš 20. gadsimta 60. gadiem šis rādītājs katru desmitgadi pieaudzis vidēji par vairāk nekā diviem gadiem. Pandēmija šo tendenci apturējusi.
Vislielākais samazinājums konstatēts Spānijā, kuru smagi skāra pandēmija un kur tradicionāli ir viens no lielākajiem dzīves ilgumiem – tur tas gada laikā samazinājies par 1,6 gadiem – un bija 82,4. Par 1,4 gadiem dzīves ilgums samazinājies arī Lietuvā, Polijā un Rumānijā. Latvija, kas ir starp ES dalībvalstīm ar mazāko dzīves ilgumu, 2020.gadā lielas izmaiņas nav piedzīvojusi. Vīriešu vidējais dzīves ilgums bija 70,9 gadi, bet sieviešu – 80,1 gads. Ja pensijas laiks sāksies vēlāk, tad dažus gadus saulainās vecumdienas tomēr varēs izbaudīt.
Saeimas analītiskais dienests 2020.gadā secināja, ka Latvijā pensionāru skaits attiecībā pret darbaspējīgā vecuma iedzīvotājiem ir 37 %, bet 2060. gadā šis rādītājs varētu sasniegt jau 67 %. Kurš pelnīs pensijas? Kā varēs pastāvēt ekonomika, nerunājot par tās augšupeju?
Viss šajā pasaulē ir saistīts un ierakstīts Visuma likumos. Paaudzes nomaina cita citu. Lai tas notiktu, summārajam dzimstības koeficientam būtu jābūt 2,1 – tātad, lai notiktu tautas ataudze, vienai sievietei vidēji būtu jābūt 2,1 bērnam, bet 2021. gadā Latvijā šis koeficients bija tikai 1,57, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.
Dzimstība Latvijā ir zema kopš valstiskās neatkarības atgūšanas, bet sevišķi tā kritusies pēdējā laikā, piemēram, pērn piedzima tikai 15 535 bērni, un tas ir zemākais rādītājs pēdējos simts gados. Salīdzinājumam var minēt pagājušā gadsimta 80. gadus, kad gadā piedzima virs 40 tūkstošiem bērnu, bet šajā gadsimtā visvairāk bērnu piedzima 2008. gadā, nedaudz vairāk par 24 tūkstošiem.
Labklājības ministrijā skaidro, ka demogrāfiskā bedre ir jau ilgstoša un iemesli, kāpēc vecāki lemj pret bērnu radīšanu, ir vairāki – no izglītības kvalitātes un veselības aprūpes pieejamības līdz vispārējai drošības sajūtai, dzīvojot Latvijā. Pašlaik uzlabot kopējos dzimstības rādītājus būtu ļoti sarežģīti, jo ir maz sieviešu reproduktīvā vecumā – šodienas potenciālās māmiņas nākušas pasaulē 90. gados, kad dzima ļoti maz bērnu un vēlāk viņu rindas vēl vairāk izretināja emigrācija ekonomisko krīžu gados.
Kādā sarunā par strādājošo trūkumu jauns uzņēmējs pastāstīja: “Salidojumā satikāmies 24 klasesbiedri, mums ir 29, 30 gadi. Mums visiem kopā ir trīs bērni.” Tā arī atbilde, kas parāda dzīves realitāti nākotnei. Nebūs strādājošo, nebūs pensiju. Strādājošo nebūs, ja jaunajām ģimenēm nebūs, kur dzīvot, nebūs pieejami bērnudārzi. Viņi meklēs darbu citur, nedomās par bērniem. Un viss satinas aizvien lielākā problēmu kamolā, jo katra it kā atsevišķi ietekmē nākamās. Pensijas vecuma palielināšana arī jāsasaista ar veselības aprūpes pieejamību un to, cik aktīvi savos 65+ gados ir cilvēki. Un tā tālāk. Pagaidām dzīvē pieredzējušākie var vien nopūsties un cerībā skaitīt gadus, ka viņus pārmaiņas neskar, bet jaunos gaida jauni laiki.
Taču vai vērts lauzīt galvu, kā būs pēc gadiem? Tāpat to izdomās, nolems valdība un Saeima, ko paši ievēlēsim. Tagad var vien priecāties par pavasari. Tas atnācis uz palikšanu.
Komentāri