Jociņi, kas ietver nu jau folklorizējušos teicienu “viss ir slikti” ir samērā populāri. Nereti, ja kāds par kaut ko sūdzas, atrodas viens cits, kurš iestarpina frāzi “viss ir slikti”. Pēdējā laikā vairākās sarunās iznācis pieskarties šai tematikai. Īsti neizskaidrojamu iemeslu dēļ mums patīk iedomāties, ka citur dzīve ir labāka, īpaši, ja runa ir par vecās Eiropas valstīm. Mums mēdz būt stingri pārliecināts priekšstats, ka Skandināvijā, piemēram, seniori dzīvo cepuri kuldami un problēmas tur teju vai vispār nepazīst. Līdzīgās domās cilvēki mēdz būt arī par vāciešiem. Laikam jau apziņā nostiprinājies kaut kāds mūsu televīziju programmās demonstrētajās vācu romantiskajās filmās gūtais iespaids. Tur senioru vecuma ļaudis mīt pasakaini skaistā ainavā iegūlušās mazpilsētiņās, mīlīgos, kokgrebumiem rotātos namos. Visbiežāk šajās filmās tie nodarbojas ar latviešu prātiem nesvarīgām attiecību problēmām, iemaisoties savu bērnu un mazbērnu dzīvē. Tomēr, šādas filmas skatoties, mēdz piemirsties, ka tie ir vien kinodarbi ar izdomātiem sižetiem.
Jā, lielākoties šīs vācu mazās pilsētiņas skaisto dabasskatu tuvumā patiešām mēdz būt neticami glītas, un tur bieži vien dzīvo vecākā gadagājuma cilvēki, jo Vācijā ir visas tās pašas problēmas, kas pie mums: dzimstība ir pārāk maza, jaunie ļaudis aizplūst uz lielpilsētām, kur ir plašākas karjeras iespējas. Mums nereti patīk arī domāt – re kā, viņi tur ārzemēs pelna daudz labāk un dzīvo pārticīgāk! Mēs aizmirstam vai nevēlamies zināt, ka vidējie mēneša uzturēšanās izdevumi, piemēram, tādā Vācijā ir aptuveni 1200 eiro. Vācijā būtu grūti iztikt ar mazāk nekā 1000 eiro mēnesī, un pilsētās, kur īres maksa ir augstāka, tā pieaug līdz aptuveni 1500 – 2000 eiro. Pārtikas, mājokļa, rēķinu, apģērba un izklaides cenas pamatā atbilst ES vidējām cenām. Turklāt, kad diezgan nesen runājos ar kādu šajā zemē vairākus gadus dzīvojušu latvieti, viņš atzina, ka vidējais statistiskais vācietis savas darba dzīves laikā nemaz netiek pie sava īpašuma, kā mēs, latvieši, esam pieraduši domāt. Un katram latvietim, kā zināms, savs kaktiņš un stūrītis zemes ir svarīgs.
Vēl pavisam nesen runājos ar sievieti, kura ar visu ģimeni pēc padsmit gadu prombūtnes atgriezusies Latvijā un pauda neizpratni, ko mēs te visu laiku varam burkšķēt. Viņasprāt, te taču viss ir labi. Dzīvojam mierā un drošībā, savā zemē. Bērniem tiek nodrošināta ļoti laba izglītība, ko turklāt papildina bagāta kultūras dzīve.
“Latviešu nācija mēdz niķīgi purpināt un mīl burkšķēt, bet ne vairāk kā citas tautas. Taču tas, kas latviešus atšķir no citām nācijām, ir milzīgais spēks un spēja mobilizēties tad, kad tas visvairāk nepieciešams. Šādu viedokli raidieraksta “LSMnīca” cikla “Formā!” Lāčplēša dienas epizodē paudis Nacionālo bruņoto spēku (NBS) bijušais komandieris, ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš,” Lāčplēša dienā rakstīja portāls “lsm.lv”.
Tātad jāsecina, ka par iecienīto latviešu burkšķēšanu aizdomājas ne viens vien cilvēks. Varbūt latviešiem kopīgiem spēkiem jāmācās noticēt sev, saviem spēkiem un valstij, ko veidojam, un darām to nebūt ne slikti.
“Vai Latvijas sabiedrība patriotiska ir tikai novembra mēnesī? L.Kalniņš uzskata, ka tā nav, bet novembris esot lielākais patriotu kopā sanākšanas pasākums.
“Es nekad neesmu koncentrējies uz to vienu mēnesi. Es uzskatu, ka īstam Latvijas pilsonim ir jābūt patriotiskam visu savu dzīvi. Katru dienu. Ne tikai novembra mēnesī. Un ne tikai novembra mēnesī mēs uzklājam balto galdautu, iededzam svecītes un aizejam uz Brāļu kapiem. Es domāju, ka novembris ir mūsu kopā saiešanas pasākums. Bet tas absolūti nenozīmē, ka mēs tikai novembrī esam patrioti,” sacīja L.Kalniņš.
“Es domāju, ka latviešu nācijā iekšā ir milzīgs spēks. Viņi visi ir patrioti. Jā, mēs tā niķīgi purpinām, burkšķēt mīlam, tas mums ir iekšā, bet, ja jūs aizbrauksiet uz citu valsti, vai domājat, ka tauta tur ir citāda? Jūs domājat, ka Vācijā vai Igaunijā, vai Somijā ir kaut kā citādāk? Nē, nav. Ja aizbrauksiet tikai ekskursijā, to nemanīsiet, bet, ja jūs tur padzīvosiet pusgadu, tad uzreiz redzēsiet, ka mēs esam spēcīga nācija, ka mūsu valstiskā sistēma darbojas daudz labāk nekā daudzās rietumvalstīs. Tas ir mans viedoklis. Es ticu savai tautai. Un es esmu pilnīgi pārliecināts par tās patriotismu. Mums, protams, ir daudzas problēmas. To nedrīkst noliegt. Piemēram, saistībā ar ekonomiku. Mēs gribam ātrāku labklājību, bet tas ir normāli, tāpēc ka mēs gribam nodrošināt savām ģimenēm labklājību. Mēs pamazām tiekam galā. Mums izaicinājumu ir ļoti daudz. Mums nav naftas atradņu, mums jādomā citādā veidā,” sarunā pauda Leonīds Kalniņš.
Vārdu sakot, aizvadot novembri, ko paši dēvējam par mūsu valsts patriotiskāko mēnesi, paturēsim prātā, ka ar mūsu valsti viss ir kārtībā. Jā, protams, ir dažāda veida problēmas, dažkārt vairāk ekonomiska, citreiz varbūt ētiska vai politiska rakstura, bet kur gan tādu nav? Arī citās valstīs, pat ja mums liekas, ka tur dzīve rit kā rožu laukā, tādu ir ne mazums.
Komentāri