Grūti aptvert, ka karš Ukrainā turpinās jau ceturto gadu. Turklāt starptautiskā sabiedrība ne tikai nespēj mazināt tā apjomus, bet kādā demokrātiskā valstī tā izraisītājs pat tiek godam uzņemts, izritinot viņam sarkano paklāju. To redzot, man jāvelk paralēles ar to, kā destruktīvā ģimenē veidojas attiecības starp varmāku un upuri.
Un, proti, metodiskajā materiālā par vardarbībā cietušām un vardarbību veikušām personām iespējams lasīt – nerunājot nemaz par to, ka varmāka var neatzīt savu uzvedību vai to noliegt, bieži vien varmāka tos, kam dara pāri, uzskata par zemākiem, mazāk nozīmīgiem, un tas attaisno viņa rīcību, viņš ar to var lepoties. Lai panāktu savu, varmākas parasti var draudēt, piespiest, nodarīt pāri, ietekmēt ekonomiski, uzsvērt savu pārākumu, kontrolēt. Un vienlaicīgi atgādināt citiem neiejaukties, jo tā ir viņu ģimenes personīgā darīšana.
Materiālā arī norādīts, ka institūcijas pret varmākām dažkārt ir tolerantas un minimalizē nodarīto pāridarījumu. Turklāt apkārtesošie dažādu iemeslu dēļ nevēlas iejaukties un sniegt palīdzību, tādējādi atstājot cietušo apstākļos, kas viņu apdraud. Nereti pastāv uzskats – mums pašiem ir savas problēmas, nevajag risināt citu problēmas. Vēl pastāv arī tā dēvētais līdzjūtības nogurums. Tas ir samērā jauns termins, kas tiek skaidrots dažādi, bet pamatdoma ir tāda, ka, jūtot līdzi otram ilgstoši, attīstās nogurums, kas rada vienaldzību vai arī stresu un pat nesavaldību.
Ja skatās, kas veicina vardarbīgu uzvedību, tad tā ir gan sabiedrības tolerance pret to, gan upura vainošana notiekošajā un vispār pati vardarbības pieļaušana un attaisnošana. Līdzko varmāka iegūst apkārtējo labvēlību, viņš rīkojas vēl nežēlīgāk. Lai vardarbību novērstu, ir ļoti svarīgi neattaisnot šādu rīcību un atbildību par vardarbību atstāt varmākam, nevis uzlikt to upurim. Realitātē ir tā, ka ne tikai varmāka sevi attaisno, bet arī sabiedrība, dažkārt pat cietušais.
Tāpat speciālisti iesaka, tiekoties ar varmāku, uzzināt par viņa pagātni, vai tā nav krimināla. Tas palīdzēs labāk sagatavoties un paredzēt viņa attieksmi un uzvedību. Speciālisti iesaka uzmanīties no liekām simpātijām, jo nereti vardarbību veikusi persona spēj veidot pozitīvu priekšstatu par sevi, tāpat ļoti labi spēj kontrolēt savas emocijas, atbilstoši pareizi izteikties, turklāt radīt sliktu iespaidu par cietušo. Līdz ar to viegli kļūt par viņu manipulācijas upuriem. Tāpat jāatceras, ka cietusī persona var nebūt tik patīkama saskarsmē, un tā ir normāla, jo vardarbīgā situācijā ir adekvāti būt neadekvātam. Speciālisti uzsver, ka parasti vardarbību veikusī persona reti kad spēj pārtraukt savu rīcību. Vardarbīgā uzvedība tiek atkārtota aizvien biežāk un pieaugošā intensitātē. Tāpēc mazināt vai pārtraukt to var tieši apkārtējie, gan uzliekot ierobežojumus, gan neatkāpjoties no uzskatiem, kā būtu pareizi jārīkojas, kā tas ir sabiedrībā pieņemts. Vienīgi, ja ģimenē vardarbīgai personai, izejot sociālo rehabilitāciju, pastāv iespēja, ka cilvēks izprot savu rīcību un to maina, tad pasaules notikumu kontekstā ir jāapzinās, ka varmāka nekad neatzīs savu uzvedību un labprātīgi to nemainīs.
Raugoties uz pasauli kā uz lielu ģimeni, var secināt, ka katrs klusējošs vai vienaldzīgs skatītājs kļūst par līdzdalībnieku varmākas spēlē. Ja ģimenē upura aizstāvēšana ir visas sabiedrības drošības pamats, tad arī starptautiskā mērogā tikai konsekventa, stingra nostāja un rīcība spēj mazināt un apturēt vardarbību. Citādi ļaujam iesakņoties pārliecībai, ka vara un agresija ir spēcīgāka par cilvēcību, un cieņa un taisnīgums tiek aizvietoti ar bailēm un pakļaušanos.
Komentāri