Ieguvumi un zaudējumi, divdesmit gados Latvijai esot Eiropas Savienībā (ES), katram jāizvērtē pašam. Fondu un maksājumu naudu, ko esam saņēmuši kā dalībvalsts, saskaitīs valdības finansisti. Konkurences saspringumu sarēķinās uzņēmēji. Man vairāk sajūtas.
To vienu pat tā īsti nevaru pieskaitīt ES devumam. Bet ik pa laikam esmu iedomājusies – tāpēc vien bija vērts stāties Eiropas valstu kopienā, ka sabiedrībā sāka parādīties cilvēki ratiņkrēslos. Pirms gadiem trīsdesmit šķita, ka tādu, kas paši nevar pārvietoties, nemaz nav. Pēdējos divos gadu desmitos saprotam, ka ir gan. Tagad viņus redzam uz ielas, parkos, koncertos, kafejnīcās. Tagad tas šķiet pašsaprotami.
Liela ES nauda cilvēku ar īpašām vajadzībām atbalstam uz Latviju sāka nākt ne pārāk sen un saistīta ar terminu “deinstitucionalizācija”. Iepriekš tie, kuriem īpašas vajadzības, palīdzību saņēma vairāk kā vakareiropiešu ziedojumus. Taču vislielākā palīdzība mūsu īpašajiem, manuprāt, bijis kas cits. Proti, vecajās Eiropas valstīs vispārpieņemtā izpratne, ka cilvēki, kuriem daba vai liktenis ierobežojis iespējas, dzīvo līdzi un kopā ar visiem, pamazām sāka ienākt mūsu domāšanas veidā. Laikam gan, lai panāktu Rietumeiropu, kāds ceļa gabals šai uztverē Latvijai jāiet steidzīgāk, bet mēs tuvojamies.
Otra sajūta, kas mani dara lepnu, ir zemnieka varējums un vieta sabiedrībā. Tie, kas nodzīvojuši vismaz pusgadsimtu, atcerēsies, kāds 90.gados bija lauku saimnieks. Nomocījies, pārstrādājies un vēl nesaņēmis samaksu no piena vai lopu, vai graudu iepircēja. Laukus apstrādāja nemitīgi lūstošs no kolhoza privatizēts traktors, kūtī mēslus mēza ar dakšām… Tagad zemnieks sēž traktora kabīnē ar kondicionētāju un sējmašīnu vada elektronika. Bet dažs saimnieks ņem portatīvo datoru, dronu un pārbauda, kā aug rudenī iesētais. Tagad zemnieks tiešām ir savas zemes saimnieks, ne pārstrādājies kalpotājs.
Kad pirms vairāk nekā divdesmit gadiem Latvija bija klauvējusi pie ES durvīm un lūgusi atļauju ieiet, Briseles institūcijas sāka lauku žurnālistiem rīkot iepazīšanās braucienus. Teica – saprotiet – būtībā ES ir zemniekiem, lauku saimniekiem. Un arī tāpēc, lai visi eiropieši būtu paēduši. Bijām Zviedrijā, Somijā, Beļģijā, Dānijā. Mums rādīja, kā strādā zemnieki, stāstīja, ka viņi saņem ES maksājumus. Jāatzīst, sākumā pat bija tā grūti aptvert – kā tas ir, ka maksā tikai par to, ka kāds kaut ko iesējis vai nopļāvis. Vai tiešām?
Ak, nav jau viss ne izcili, ne ideāli. Tāpat kā taisnība nav izrādījusies tiem, kas stāstīja šausmu stāstus, kā vecā Eiropa mūs aprīs, nav īstena arī doma, kam tāda bija, ka Latvijā pēc iestāšanās ES sāksies nepārtraukta augšupeja bez sarežģījumiem, grūtībām un reizēm pat nepārvaramiem šķēršļiem. Bet vienu gan varu teikt. Manas bažas, kad pirms divdesmit gadiem biju izvirzīta Latvijas Eiropas cilvēka titulam, nav piepildījušās. Tobrīd man pārskrēja satraukuma skudriņas. Tātad “Druvā” esmu daudz stāstījusi par ES, bet ja nu izrādīsies, ka Latvijai iestāšanās būs neveiksme? Vai nebūšu vedinājusi domas uz nepareizu pusi? Nu jau labu laiku sev atļauju mierīgi uzelpot. Mēs esam tur, kur jābūt! Mēs taču esam eiropieši, un nekas eiropeisks mums nav svešs!
Komentāri