Angļu rakstnieks un teologs Gilberts Kīts Čestertons (1874. – 1936.) savulaik rakstīja, ka Romu mīlēja ne jau tās diženuma dēļ, bet Roma kļuva dižena, pateicoties mīlestībai pret to. Manuprāt, Čestertona rakstīto ir vērts atcerēties arī šodien. Nav noslēpums, ka Latvijā joprojām attieksme pret savu valsti nereti ir – “mēs un viņi”. Visticamāk, tā ir attieksme, kura saglabājusies kopš okupācijas gadiem – “viņi, ļaunā un netaisnīgā vara” un mēs – “nabaga beztiesiskie cietēji”. Savā ziņā mēs joprojām gaidām, ka Latvijas valsts kļūs diža, un tad mēs to mīlēsim un cienīsim. Par to, ka vēlēšanās mēs paši esam balsojuši par “tiem sliktajiem” un ka neviens mums nav stāvējis blakus balsošanas kabīnēs ar ieroci rokās, liekot balsot par vienu vai otru sarakstu, pat negribam domāt.
Šajās dienās gan atceramies Otrā pasaules kara beigas, gan atzīmējam Eiropas dienu. Diktatori un topošie diktatori uzvaru Otrajā pasaules karā ļoti grib pasludināt par savu un tikai par savu uzvaru, izliekoties nezinot, ka uzvara tika panākta visām nacistu okupētajām un vajātajām valstīm kopā, ka iesaistījās arī ASV un Austrālija.
Tas, ka Krievija nerunā par Otro pasaules karu, kuru patiesībā izraisīja Hitlera un Staļina vienošanās par Eiropas sadalīšanu (tikai Hitlers pasteidzās sākt pirmais), nav jaunums. Eiropa nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienu atzīmē 8. maijā un 9. maiju atzīmē kā Eiropas dienu. Krievija svin 9. maiju – Lielā Tēvijas kara beigas un uzvaras dienu. Par Otro pasaules karu netiek runāts. Pēdējos gados atkal aizvien biežāk Krievijas politiķi apgalvo, ka nacismu ir uzvarējuši viņi, ka tas būtu noticis arī bez sabiedrotajiem un, protams, bez ASV. Taču nupat arī ASV prezidents Donalds Tramps nolēmis, ka karā uzvarēja ne jau visi kopā, bet tieši ASV.
8.maijā ASV prezidents oficiāli paziņojis, ka astotais maijs ir ASV uzvaras diena Otrajā pasaules karā. Pzziņojums 7. maijā ir publicēts Baltā nama mājaslapā. Protams, ja Eiropai būtu jācīnas pret nacistiskās Vācijas kara mašīnu bez ASV atbalsta, ja Krievija būtu viena, kas zina, kāds būtu šī iznīcinošā kara rezultāts. Un tāpat būtu pavisam aplam izlikties, ka Krievijā (toreizējā Padomju Savienībā) nacisti nerīkojās kā kara noziedznieki un ka iedzīvotāji izmisīgi necīnījās pret iebrucējiem. Katrai valstij, kura bija iesaistīta Otrā pasaules kara cīņās, ir savas skarbās atmiņas. Un par to, ka joprojām atrodas kāds, kurš “to baļķi ir nesis viens pats”, var pasmaidīt un paraustīt plecus.
Tomēr situācija, manuprāt, nav tik vienkārša, kā var likties pirmajā brīdī. Mums visiem kopā atkal var nākties cīnīties par savu brīvību un neatkarību. Protams, tikai amerikāņi var lemt par savu prezidentu un par to, vai viņš rīkojas pareizi. Bet mums, latviešiem, jāspēj pieņemt savus lēmumus, kuri neapdraudēs atgūto neatkarību un neatvedīs karu uz Latviju.
Latvijas pieredze Atmodas laikā liecina, ka spēks ir tikai vienotībā un spējā atrast kopīgu risinājumu. Savulaik Latvijas Tautas frontes (LTF) 2.kongresā domstarpības par to, kāds ceļš ejams, lai Latvija kļūtu brīva valsts, gandrīz sašķēla organizāciju un izjauca kongresu, jo daļa tā dalībnieku atstāja zāli. LTF sašķelšanās, visticamāk, neatkarības atjaunošanu būtu padarījusi neiespējamu. Toreiz sakarsušos prātus atvēsināja mācītāja Jura Rubeņa sacītais. Te ieskats viņa runā: “Mēs bieži vien arī šajā kongresā (..) esam runājuši par vispārcilvēcīgām vērtībām, garīgumu, bet mēs esam spilgti demonstrējuši, ka esam ļoti tālu no tā. Ka no šī garīguma, no sirdsapziņas izjūtas un izpratnes mūsos ir pavisam kaut kas niecīgs. Mums nav citas alternatīvas šobrīd, kā vien mēģināt saprast to, ka mums ir nepieciešams būt šai brīdī vienotiem. Uz vieniem principiem. Es zinu, ka tas ir ārkārtīgi sarežģīti. Es zinu, ka mēs visi šeit esam ļoti dažādi cilvēki. Bet ja mēs būtu tik stipri un varētu pieņemt vienu garīgu kopsaucēju – ka mēs vispirms esam cilvēki ar savu ierobežotu dzīves laiku. Visi vienādi cilvēki iepretim Visaugstākajam, un ka mēs atbildēsim par to, ko mēs darām un kā mēs rīkojamies. Un ka šis laiks mums ir īss, un ka mums vispirms ir svarīgas mūsu eksistences problēmas gan kā atsevišķiem cilvēkiem, gan arī kā visai tautai.”
Atliek vien piebilst, ka pēc mēneša, ejot uz pašvaldību vēlēšanām, jāatceras partiju darbi un solījumi ne tikai šodien un vakar. Protams, pašvaldības nodarbojas ar saimnieciskiem jautājumiem, bet ir politiķi, kuri neslēpj, ka pašvaldības viņiem ir vajadzīgas vien kā starta kapitāls nākamā gada Saeimas vēlēšanās, lai atgrieztos tur vai beidzot to “iekarotu” ar tādu balsu daudzumu, lai ķertos pie valdīšanas Latvijā. Un starp Latvijas partijām ir ne viena vien, kurai agresorvalsts Krievija ir nākotnes sapnis.
Komentāri