Tikko puse janvāra aiz muguras, nieka 15 dienas šajā gadā, un man jau ir “par daudz” izjūta. Nē, šoreiz ne par ikdienas sadzīviskām problēmām vai politiskās dzīves rotaļlaukumu. Nospiedošu sajūtu raisa vairāku Latvijai nozīmīgu personību aiziešana mūžībā.
Pirmā gada diena noslēdzās ar ziņu par datorzinātnieka un eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas vīra Imanta Freiberga aiziešanu. Man nav nekādu saikņu un personīgu atmiņu, tomēr manī bija “iekodies” iespaids par šo kungu kā ļoti gudru, cienījamu un vienlaikus – “tīkami lādzīgu” cilvēku. Nepagāja ne pāris dienu, kā ziņu lapas pāršalca jauna sēru vēsts – vēl gados samērā jaunās rakstnieces Noras Ikstenas zaudētā cīņa ar slimību. Šo ziņu uzņēmu trauksmaināk. Viņas darbi – lai gan ne visus esmu izlasījusi – dzīvojuši un attīstījušies līdztekus manai pieaugšanai. Iztēlē redzēju vēl tik daudz, ko no viņas varētu sagaidīt. Šādā brīdī pārņem bezgalīgas skumjas. Tomēr – kā izskanēja arī no viņas bēru viesiem – iespējams, arī šis mirklis kalpos kā īpašais aicinājums mums visiem atvērt kādu grāmatu.
Tad vēl Uļjana Semjonova. Es gan nekad neesmu bijusi ar sportu uz “tu”. Taču slaveno basketbola zvaigzni zinu un atceros – reiz Rīgas centrā strītbola pasākumā gadījos viņai blakus. Precīzāk – pār manu diezgan mazo augumu pārslīdēja liela ēna, atskatījos un ieraudzīju viņas vēlīgo smaidu spēlētājiem. Novērtēju slavenības sirsnību un azartu, ar kādu viņa juta līdzi spēlētājiem.
Var jau būt vienkārši esmu “iekāpusi” vecumā, kad man nozīmīgi izcilie cilvēki sākuši aiziet no dzīves skatuves. Taču nu gan liekas – nedaudz apstājieties! Ļaujiet atelpoties un, vēl visiem kopā uz šīs zemes esot, izsmieties!
Bet līdztekus ir milzīga cieņa un apbrīna par mūžam “aso” Raimondu. To pašu, kurš Pauls, kurš teju ir piemineklis mūsu skatuves dziesmai. Tiesa, nav iznācis laika noskatīties nevienu Maestro lielās jubilejas interviju. Solu sev, ka tas jāizdara. Taču zinu, ka aizvadītais gads viņam bijis īpaši drūms. Lai arī kādā vecumā katrs esam, grūti pat iztēloties, kā tas ir – teju vienlaikus zaudēt labāko draugu, māsu un visbeidzot arī sievu. Šeit nav neviena pareizā vārda vai īstā brīža, kad ko teikt, bet viens gan, ko man pus-pa-jokam gribas sacīt – man ir prieks, ka otrs viņa labākais draugs – klavieres – viņam joprojām ir blakus un viņu atbalsta! Gan atmetot joku pie malas, gribu teikt, manuprāt, Pauls nudien ir piemērs tam, kad cilvēka mīlestības darbs pārtop par to Dzīvības spēku, kas pie možuma notur arī pašu cilvēku. Un šādu atbalsta spēku vēlu atrast katram.
Komentāri