Latviju pāršalkusi ziņa, ka Rīgā, Ķengaragā mamma uz celiņa, segā ietītu, atstājusi nepilnu diennakti vecu zīdainīti. Lai gan meitenīte pamanīta pēc pāris stundām, pēc mediķu teiktā, viņas dzīvībai briesmas nedraud. Ja sieviete bērnu ietinusi sedziņā, tad savā ziņā pat izrādījusi rūpes. Turklāt mazulīte nav izmesta miskastē. Tajā pašā laikā sieviete jaundzimušo neatstāja galvaspilsētā esošajā glābējsilītē, kas ir visdrošākais veids, kā atteikties no sava mazuļa.
Glābējsilītes Latvijā un daudzviet Eiropā izveidotas, lai dotu iespēju mātei anonīmi un droši atdot bērnu, glābt bērna dzīvību, kurš tūlīt pēc atdošanas saņem medicīnisko aprūpi. Šāda izvēle arī ļauj izvairīties no kriminālatbildības par bērna pamešanu. 15 gadu laikā, kopš Latvijā ir glābējsilītes, tajās atstāti vairāk nekā sešdesmit mazuļi. Glābējsilītes atrodas astoņās Latvijas pilsētās, arī Valmierā. Lai arī mazāk, bet diemžēl arvien neizpaliek prātam neaptveramie gadījumi, kad jaundzimušie ir izmesti atkritumos un miruši.
Jebkurš no šiem ārkārtējiem notikumiem spilgti parāda problēmas, kas pastāv sabiedrībā. Ir viegli nosodīt. Un to mēs mākam. Ja sieviete izvēlas par labu abortam, tas ir slikti, ja nepilngadīga meitene izlemj dzemdēt bērnu, tas ir slikti, ja sieviete izlemj audzināt viena, tas ir slikti, ja ģimene nav pietiekami materiāli nodrošināta – tas ir slikti.
Ideālā pasaulē bērni augtu harmoniskās ģimenēs, vienmēr pieņemtu atbildīgus lēmumus, atrastu labu darbu, apprecētos, laistu pasaulē bērnus, kuriem visu varētu nodrošināt. Bet dzīve ir dzīve ar daudz vairāk nokrāsām un variācijām. Cik droši cilvēki Latvijā jūtas, lai laistu pasaulē mazuli, par to rūpētos un audzinātu? Cik spēcīgs ir atbalsta tīkls dažādās situācijās, kurās nonāk ne viena vien sieviete un ģimene? Vai jaunieši, kuri neizsargājas, zina, kur saņemt atbalstu, ja tomēr izlemj bērniņu paturēt? Vai jauna sieviete, kura emocionāli tam nav gatava, piedzīvo emocionālo krīzi vai kuru neatbalsta tuvinieki, ir pietiekami informēta, kur vērsties pēc palīdzības? Kad cilvēks ir izmisumā, viņš visbiežāk vairs nespēj meklēt palīdzību un var rīkoties neadekvāti. Tāpēc ir būtiski, ka šāda informācija ir pieejama jau tad, kad pat nedomājam, ka varam nonākt šādā krīzes situācijā. Kamēr jaunieši mācās, viņi vēl ir sasniedzami, tomēr, kad sākas pieaugušo dzīve, nav tāda vienojoša informācijas kanāla vai iestādes, caur kuru jauno cilvēku sasniegt.
Mums Cēsu novadā Liepā ir jauno māmiņu un grūtnieču atbalsta centrs “Madaras”, un tajā dzīvojošo sieviešu dzīves stāsti ir skaudri. Bet jāapzinās, ka tas viss notiek mums līdzās – bieži vien acu priekšā vai kaimiņos. Arī šī sieviete, kura deviņus mēnešus savā ķermenī mazulim ļāva augt, nedzīvoja izolēti no sabiedrības. Un tomēr viņa mazuli izlēma atstāt, vienlaicīgi darot to tā, lai bērnu iespējami ātrāk atrastu. Iespējams, viņa nezināja, ka to var izdarīt mazulim saudzīgāk, iespējams, viņai nebija transporta, kā tikt līdz glābējsilītei, iespējams, viņa atradās tādā stāvoklī, kad nespēja pieņemt loģiskus lēmumus.
Mēs visi kopā veidojam vidi un sabiedrību, kurā dzīvojam un kurā nosargājam mūsu bērnu dzīvības. Ir būtiski, ka ģimenēm nepieciešamības gadījumā ir pieejams atbalsts bērna audzināšanai, ir viegli pieejama psiholoģiskā un krīzes palīdzība, lai nebūtu jāpieņem izmisuma lēmumi, kā arī zināmas drošas alternatīvas – glābējsilītes, nodošana adopcijā, krīzes centri.
Komentāri