Vēl viens mūsu visu dzīves gads tūliņ būs aizvadīts. Vai kaut kas šajā – 2025. – gadā man šķiet radikāli citāds nekā iepriekšējos? Diez vai. Katrā ziņā labi apzinos, ka jebkura mana atbilde vai atsevišķa notikuma izcēlums būs tieši tikpat subjektīvs kā cienījamā lasītāja spriedums par to. Tomēr par kaut ko jau mēs, cilvēki, allaž gribam parunāt, vai ne? Tad nu lēmu vienkārši sarindot notikumus un procesus, ar ko man iezīmējušies tikpat kā nu jau aizvadītie divpadsmit mēneši. Starp citu, iesaku ikvienam atrast brīvu pusstundiņu un tieši tāpat pārskriet pāri kaut tikai telefona fotogrāfijās noķertajām atmiņām. Tas nudien palīdz novērtēt to gadu, kas mums katram ir bijis dots.
Tikpat kā neko neatminu no paša gada sākuma, bet februāra nogalē piedzīvoju auto avāriju. Precīzāk, es to izraisīju, ne ar nolūku, protama lieta. Steidzot vest bērnus uz tautas deju koncertu, biju apstājusies un izslēgusi dzinēju, neieliekot ātrumpārslēgu neitrālā pozīcijā. Lai gan zinu, ka tā ir visai izplatīta prakse, es to nekad neesmu pieņēmusi un nekad neesmu atstājusi mašīnu “ātrumā”. Tāpēc visnotaļ saprotams bija mans pārsteigums, kad, iedarbinot dzinēju, lai mašīna iesiltu, iesprādzējot jaunāko atvasi krēsliņā un pārliecoties pāri bērnam, attapos, ka auto kustas. Savā pārbīlī un neiespējamajā pozā neko nevarēju izdarīt, notika ļaunākais. Vai patiesībā, mazākais no ļaunumiem, kā vēlāk ar aculieciniekiem spriedām. Jo neviens neguva pat vismazāko ievainojumu, tikai tika sabuktēta mašīna. Taču, pateicoties apdrošināšanām, viss beidzās arī bez zaudējumiem, tikai tagad krietni uzmanīgāk novērtēju situāciju, pirms ko daru.
Šis gads daudziem vecākiem bijis īpašs Skolēnu Dziesmu un deju svētku dēļ, viegls satraukums sākās jau ap martu, kad notika pirmās skates un noslēdzās tik jūlija vidū. Tomēr tas bija kas īpašs. Ģimenes trauksmainā ritma dēļ es ļoti maz biju klāt saviem trim dejotājiem, no viņiem arī divi dziedāja korī, bet man šķita svarīgi, ka viņi kaut vienu reizi dzīvē sajūt to vienotību, kas ir iespējama tikai caur dziesmu un deju. Un, man šķiet, vismaz divos vecākajos bērnos es samanu to dzirksteli, kas palikusi, kaut nodarbes tagad jau citas.
Pamazām arvien attīstās mana vecākā bērna mākslinieciskās izpausmes, un šajā pavasarī Pētera Rozenberga Cēsu Mākslas skolas lielāka projekta ietvaros viņa apgleznotā ola stāvēja kā Lieldienu sveiciens pie Vienības laukuma. Tīkams sveiciens garāmgājējiem, atgādinājums vecākiem par bērnu izaugsmi un grūdiens pašam jaunietim turpināt un tiekties vēl uz ko vairāk.
Šis gads man iezīmējies arī ar visai prozaiskām ģimenes dzīves klapatām – mūsu mīluļiem, mazajiem degu, nekādi nemācēju trāpīt īsto laiku delikātās operācijas veikšanai, un tā nu mēs paspējām iedzīvoties divos metienos brīnišķīgu mazuļu. Par laimi, arī šīs nebūšanas nu jau ir aiz muguras, un tagad mūsu pārītis turpinās savu laimīgo dzīvi divvientulībā.
Maijā dzimšanas dienas ir vienam no maniem bērniem un arī man pašai. Dēlam mums izdevās uzdāvināt to īso prieku palidināties gaisā, ko piedāvā “Aerodium” Siguldā, un, šķiet, tas spēja uz to brīdi pacelt viņu pāri visām jaunieša iekšējām cīņām. Savus 40 šoreiz nesvinēju nekā, bet it nemaz nejūtos slikti. Man bija mana vīra gādātā milzu šokolādes kūka, dēla apzīmētā kūkas kaste un nebeidzamā bērnu ņirboņa gar acīm.
Tad mūsu vienīgās meitas bērnudārza izlaidums – vēlāk jau arī 1.klases iesākums – , kas vienlaikus šķita jau kaut kas pazīstams un reizē atkal nebijis, jo viņas seja mainās ik gadu, ik notikumu.
Otro vasaras pusi es ar bērniem nodzīvoju Tūjā. Laikam tā bija pirmā reize, kad tik ilgi ar viņiem sabiju viena pati. Sākotnēji tas varētu likties biedējoši, taču bija bezgala skaisti redzēt, piedzīvot un vienkārši būt kopā. Lai gan šogad teju bez pārtraukuma mans jaunākais bērns ir slimojis te ar vienu vīrusu, te ar citu, tas ne mirkli nav atņēmis kopbūtnes prieku.
Vēl šovasar piedzīvotais – pirmo reizi tuvumā ieraudzīju sikspārņus. Ķekavā pie maniem vecākiem tie ielidoja istabā un pat pārnakšņoja pie mums.
Tad pēc trauksmainā septembra rudens vidū atgriezos darbā, un arī tas ir nesis savus jaunus un gana pozitīvus pārdzīvojumus. Tostarp arī komandējumu uz Briseli, kas uz dažiem notikumiem liek palūkoties no jauna ar kādu tūkstoš kilometru attāluma brillēm.
Kad tā padomā, gads nav aizvadīts velti, vai ne? Un kā tev?
Komentāri