Laikam gan tikai pa kluso, bez atļaujas pilsētās nozāģēts kāds koks. Lai to nocirstu, īpašas komisijas vērtē, cik katrs konkrētais koks nozīmīgs vai bīstams, tiek rīkotas sabiedriskās apspriešanas tā likteņa lemšanai. Kur tad vēl ceļu pārbūves ieceres, kad iedzīvotāji rīko koku aizstāvības pasākumus, bet būvnieku darbi kavējas. Koki, īpaši jau lielie un vecie, ir bioloģiskās daudzveidības uzturētāji, nenoliedzami, tie arī krāšņo vidi, karstā laikā dod ēnu… Bet rudeņos ne viens vien piktojas, ka jāsagrābj neizmērāms daudzums lapu.
Jau pierasts – ja tiek iecerēts nozāģēt kādu koku, bez diskusijām neiztikt. Drīzumā gan varam gaidīt izmaiņas. Tiek gatavoti grozījumi Ministru kabineta “Noteikumos par koku ciršanu ārpus meža” un vēl šodien notiek to sabiedriskā apspriešana. Jau izskanējis viedoklis, ka spēkā esošajos noteikumos “..iestrādātā atļaujas saņemšanas jēga ir pasargāt ekoloģiskās, ainaviskās un kultūras vērtības publiskajā ārtelpā un privātīpašumos, izdarot sabiedrības interesēs pamatotus lēmumus”.
Tā nu tas ir, lai kāds ko ļauj vai liedz – viss tiek darīts sabiedrības interesēs. Arī birokrātija, par kuru tik skaļi tiek runāts, taču strādā sabiedrības labā, vai ne tā? Un kā viens no mērķiem, kāpēc tapuši tieši šo noteikumu grozījumi, ir mazināt birokrātisko slogu koku ciršanas regulējumā, ievērojot principu, lai noteiktās prasības valsts pārvaldes pakalpojumu saņemšanai būtu izpildāmas ātrāk, ērtāk un vienkāršāk. Patlaban atļauju koku ciršanai ārpus meža dod vairākas institūcijas, kas atšķirīgi piemēro noteikumos norādīto.
Kā tad paredzēts saīsināt ceļu pa birokrātijas kabinetiem? Turpmāk pašvaldības atļauja koka (izņemot augļu koka) zāģēšanai būs jāprasa tikai tad, ja tā celma caurmērs sasniedz 35 centimetrus. Pašvaldības atļauja turpmāk varētu nebūt vajadzīga arī koku ciršanai slēgtā viensētā vai vienģimeņu mājas pagalmā, kā arī nokaltušu koku novākšanai.
Noteikumu sagatavotāji arī vērš uzmanību, ka tagad pašvaldības atļauja koku ciršanai vajadzīga arī tad, ja kokus cērt alejās, kas atrodas ceļu zemes nodalījuma joslā, un ja kokus cērt gar valsts un pašvaldību ceļiem. Savukārt likumā “Par autoceļiem” noteikts, ka autoceļa ceļa zemes nodalījuma joslā autoceļa īpašniekam ir tiesības nocirst tur augošos kokus.
Tagadējie noteikumi paredz koku ciršanas aizliegumu pilsētās un ciemu teritorijās no 15. aprīļa līdz 30. jūnijam, izņemot ārkārtas situācijās un neatliekamos gadījumos. Šī ierobežojuma dēļ mēdz būt situācijas, ka uz divarpus mēnešiem tiek aizkavēta būvniecība, tostarp ceļu būve. Lai nekavētu darbus, plānots noteikt, ka situācijās, kad koku ciršana vajadzīga būvniecībai, to varēs izdarīt, kad nepieciešams. Un tas attieksies uz būvniecību gan privātajā, gan publiskajā sektorā. Koku ciršana ārpus meža tiks vērtēta būvniecības saskaņošanas procesā, neprasot atļaujas no divām pašvaldības institūcijām – būvvaldes un struktūrvienības, kurai deleģēts pienākums izsniegt koku ciršanas atļaujas.
Vēl kāds dubultgājiens jāmēro, ja vēlies nocirst lielu koku. Neatkarīgi no atrašanās vietas koku nociršanai ārpus meža vajadzīga pašvaldības atļauja. Turklāt atļauju šādos gadījumos var izsniegt tikai pēc Dabas aizsardzības pārvaldes atzinuma saņemšanas. Statistika rāda, ka 2023.gadā pārvalde sniegusi vairāk nekā 1300 atzinumu.
Tas nebūt nav viss, vēl ir situācijas, kad koka īpašniekam jārēķinās ar Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes, bioloģiskās daudzveidības, ainavu un vēl citu speciālistu atzinumu.
Izlasot un iedziļinoties tagadējos noteikumos, nolaižas rokas. Cik daudzi cilvēki velta darba stundas, lai kāds varētu nozāģēt koku. Rodas iespaids, ka Latvijā dzīvo koknīdēji, kuri to vien domā, kā iznīcināt kādu koku, un valsts pienākums ir katru pasargāt. Un brīnāmies par birokrātiju! Bet prasām taču, ka katra dzīves situācija ir jāieraksta noteikumos, vēl drošāk likumā, un katra situācija ir jākontrolē.
Un tā nav tikai noteikumos par koku ciršanu vien…
Komentāri