Notikumi virzās pa apli, un šobrīd manī kaut kur pazudusi ticība kaut kad tikt no tā ārā. Teju ik dienu sev nākas atkārtot – kaut kad tās kara šausmas beigsies. Lai gan vairs nesaprotu, kā tieši tas var beigties, ja pat sākuma punktu sen vairs nemāku noteikt.
Mums ģeogrāfiski vistuvākais karš visvienkāršākajā, acīmredzamākajā un ļoti, nu ļoti brutālajā formā norisinās jau gandrīz četrus gadus. Par to, kas bijis iepriekš, pat nerunāsim.
Man šķiet neiespējami saprast, kā jūtas vidusmēra ukraiņu jaunietis, kāda daudzbērnu mamma Kijivā, pensionārs standarta guļamrajonā, kas patlaban, iespējams, pussagrauts. Vēl neaptveramāk ir mēģināt iztēloties, ko domā korupcijas skandālos iesaistītās Ukrainas amatpersonas vai kas notiek galvā augstākā līmeņa militārpersonām, kad jāpieņem atbildīgi lēmumi.
Cilvēka dabā ir pielāgoties. Cilvēks kā būtne vienmēr meklēs veidus, kā izdzīvot – fiziski un psiholoģiski. Tomēr man ir grūti likt savām smadzenēm iztēloties, kā būtu dzīvot, veidot tā saucamo vienkāršo ikdienu jau ceturto gadu ar apziņu, ka nākamā diena man atkal atnesīs sliktas un pat traģiskas ziņas. Visbiežāk par nepazīstamiem cilvēkiem, attāliem bojāgājušiem kaimiņiem, kā jau valstī ar vairāk nekā 45 miljoniem iedzīvotāju. Bet var atnākt arī rīts, kad bojā gājušais ir kolēģis, paziņa no kaimiņu kāpņu telpas, skolotājs, svainis. Var pienākt arī rīts, kurš patiesībā vairs nepienāk tev.
Kā tas būtu? Nezinu. Zinu tikai to, ka gan jau mēs visi pielāgotos un – tieši tāpat kā ukraiņi – , spītējot visam, dzīvotu savu dzīvi. Cīnītos, cik vien spēka, bet turpinātu arī savas dienas gaitas.
Taču tas, ko vēlos pateikt, – cīnos ar iekšēju pretrunu. Es nespēju sev piedot to, ka nesaprotu cilvēka dabas plēsonīgo šķautni un nekādi nespēju arī gribēt to saprast.
Ziņu virsraksti ik dienu vēstī jaunus pavērsienus augstākajās diplomātiskajās sarunās. Tas viss no Ukrainas, arī no Eiropas puses, lai beidzot apturētu Krievijas iznīcības mašīnu. Amerikas prezidentam Trampam joprojām savas biznesa intereses ir augstākas par baznīcas gaili. Par pašiem krievu “ākstiem” pat runāt vairs negribas. Sen jau nav ticības, ka viss šis karš būtu vienas vadošās personas iegriba. Krievijas politiskajai elitei viss kapitāls ir atkarīgs no šīm varas spēlītēm. Tur ir milzīgs sabiedrības slānis, kas barojas no šīs ideoloģijas un līdz ar to arī no kara eksistences. Tur ir milzīga, jā, neaptverami milzīga sabiedrība…, kurai domājamais aparāts no ķermeņa sen jau ir izskalots. Un tā tas meldiņš bez pārtraukuma tikai skan, un visi danco pa riņķi. Tikmēr citur viņu dēļ cilvēki mirst. Nekādi nespēju atrast atbildi, kur, kam, kā, ar kādiem spēkiem jānotiek, lai šis riņķa dancis izjuktu.
Mēs visi esam noguruši no kara ziņām. Tas ir saprotami – tādi mēs drīkstam arī būt. Mēs drīkstam par to runāt. Taču nedrīkstam pārtraukt palīdzēt un sniegt atbalstu pat tad, kad esam noguruši.
Komentāri