Caur caurēm viss apkārt ir slikti, un – pats galvenais – visi pie jebkādas varas esošie vai nu pilnām saujām grūž labumus tik savā un drauga kabatā vai vienkārši ir pilnīgi muļķi. Tāds iespaidu kopsavilkums pārņem pēc dažādu iedzīvotāju kopu, padomju sēžu un, jā, arīdzan Cēsu novada jaunā teritorijas plānojuma apspriedēm. Tā ir šī – vērojošā un ziņu rakstošā – darba īpatnība, ka mums kā žurnālistiem jābūt klāt un jāataino katrs šo nesaskaņu cēlonis, interešu konflikti un viedokļu sadursmes. It kā jau esmu to pieņēmusi, lai gan, nenoliegšu, brīžiem top ļoti skumji.
No vienas puses, var jau saprast, ka vēlos vakaros kopā sanākušie iedzīvotāji steidzīgi vēlas izteikt tieši to, kas viņus uztrauc, un nav lāga laika pateikt arī ko pozitīvu. Ne jau liekuļoti teikt slavinājumus novada vadībai vai sava pagasta pārraudzītājiem, bet vispār pateikt kādu nieku laba par savu apkārtni, par līdzcilvēkiem, kaut sētnieku, pārdevēju vai savu bērnu skolotāju darbu. Līdz ar to gaiss allaž piesātināts vien ar neapmierinātību un pārliecību, ka “neviens mani/mūs nesaprot”.
Tāpat jaunā teritorijas plānojuma pirmās redakcijas apspriešanas sapulcēs ik tikšanās reizē no ļaudīm izskan vienas vienīgas dusmas. Uzreiz. Par jebkurām izmaiņām. Vai tieši pretēji – bezspēcīgs niknums par, iedzīvotāju prāt, absolūti nepieciešamu pārmaiņu neesamību. Vai tie būtu vēja parku būvniecības vēl plašāki vai pilnīgi liegumi visa novada teritorijā, kas pēc pašvaldības skaidrotā nav leģitīmi, vai neapmierinātība, ka pietrūkst vietas plašākai uzņēmējdarbības, pat rūpniecības attīstībai. Laimīgs nav neviens. Varbūt tikai tie, kuri par jauno plānojumu neinteresējas nemaz.
Nezinu, kā to izskaidrot, ar kādu audzināšanas īpatnību vai vienkārši rakstura iezīmi, bet manī pat kā žurnālistā ir daudz vairāk spēju respektēt citu cilvēku profesionalitāti un ieņemamā amata izpildes godprātību nekā, šķiet, vietējiem zemniekiem un citiem iedzīvotājiem. Protams, katrs lēmums ir pārbaudāms un mums kā iedzīvotājiem ir visas tiesības tirdīt ierēdņus, lai viņi paskaidro savus spriedumus un tiem sekojošās darbības.
Es noteikti neesmu cilvēks, kas visu pieņem nekritiski, tomēr šajā mirklī man gribētos aicināt mēģināt kaut nedaudz vairāk uzticēties citiem, jo īpaši attiecīgās jomas speciālistiem. Jā, ar piesardzību, jā, droši pārbaudām un varam arī plaši iztaujāt – teritoriālā plānojuma gadījumā vēlams to maksimāli piefiksēt rakstiskā formā. Bet nav jēgas dzīvot dzīvi bez pārmaiņām.
Jā, varbūt manu ne tik radikālo nostāju pret, piemēram, iespējamām Cēsu pilsētas robežu pārmaiņām ietekmē fakts, ka neesmu vietējā un arī vairākkārt mainījusi dzīvesvietu, un joprojām neizslēdzu iespēju kādreiz atkal pārcelties, lai gan šobrīd Cēsu novads manai ģimenei šķiet brīnišķīgs. Tomēr varbūt mana līdzšinējā pieredze palīdz tik ļoti nepieķerties zemes saujai savā pagalmā, lai tā – pasarg die’s – nekļūst par pilsētas zemi.
Taču vairāk sliecos domāt, ka tās ir ieaudzinātas spējas pieņemt pārmaiņas. Jūra viļņojas un izskalo krastus, apkārtne mainās, un visa pasaule ik pa laikam piedzīvo attiecību metamorfozes. Mūsu populācija sarūk. Lai piesaistītu cilvēkus novadu apdzīvotajiem centriem, ir jāpiedāvā iespējas šeit kaut ko darīt un kur dzīvot. Manuprāt, ja Cēsis nepiedāvās šīs vietas, tad cilvēki, kam pilsēta tomēr šķiet gana svarīga dzīvesvietas izvēlē, atradīs citu pilsētu. Vai tajā mēs esam ieinteresēti? Domāju, nē. Man gribētos novēlēt šai skaistajai pilsētai attīstību un uzplaukumu, pat ja pēc gadiem desmit divdesmit manis šeit vairs nebūs.
Komentāri