“Starp mašīnām, motoriem, meitenēm [..]; Starp rūcieniem, kaucieniem, svilpieniem [..] … atskan…” Nē, nē, ne jau dzeguzes balss (kā citētajos dziesmas vārdos). Publiskajā telpā reizi pa reizei dzirdams bijušā politiķa un Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa vārds. Kā atceramies, savu politiķa statusu viņš zaudēja, jo atklātībā nāca (tika izcelta) lieta par viņa izšķērdīgi dārgajiem lidojumiem, esot Ministru prezidenta amatā. Toreiz, labi saprotot, ka, protams, nav dūmu bez uguns, bet kāds/-i tomēr ir pacenties “nolidināt” Kariņu no politikas debesīm, atzīšos, bija viņa mazliet žēl. Tomēr cilvēks , nešaubos, daudz laba bija darījis Latvijai, tātad arī katram no mums. Jā, varbūt sāka zaudēt realitātes sajūtu, tādā amatā esot, kā bieži redzams pie daudziem jo daudziem, kad, līdzīgā “tronī” sēžot, galva mēdz sareibt…Par to tiešām žēl.
Pavisam citādi ir tagad, kad lieta par dārgajiem premjera lidojumiem tiek nodota tiesai un uz apsūdzēto sola tiek aicināts nu jau arī bijušais Valsts kancelejas vadītājs Jānis Citskovskis, bet nav zināms, vai K.Kariņam vispār būs jāiet uz tiesu – kaut vai liecināt! Par šo situāciju “Privātajai Dzīvei” (Pdz) viņš sacījis: “.. es jau sen esmu centies skaidrot, ka par valdības vadītāja saimnieciskiem jautājumiem nekad neviens premjers nav lēmis.” Tātad tīrs un balts, un nevainīgs? Sēdies jebkurā lidmašīnā, kura sagādāta? Vai būtu bijis ar mieru pārvietoties ar lidojošo paklāju, ja vien tas būtu iespējams?
Ja nopietni, mieru neliek jautājums – pat ja Ministru prezidents formāli nav atbildīgs par notikušo naudas izšķērdēšanu (diviem miljoniem eiro), vai tiešām viņš nezināja, kas notiek, cik tas maksā un cik jēdzīgi tas ir? Vai ir kaut vai bijušā Ministru prezidenta un galu galā vīrieša cienīgi paziņot, ka atbildība jāuzņemas vienīgi citiem? Tēlot nezinīti, balstoties tikai uz administratīviem un juridiskiem priekšrakstiem?
Tas tiesa, lietu šķetinās un vainīgās personas/personu nosauks tiesa. Bet, vērojot notiekošo no malas ap šo lietu, un ne tikai, ļoti jāpiekrīt J.Citkovska Pdz sacītajam: “Lielākais jautājums šobrīd, vai politiķi vispār ir gatavi uzņemties atbildību.[..] Ja politiķi pieņem lēmumus un par tiem neatbild, mums valstī ir milzīga problēma.”
Ļoti gribētos ticēt, ka arī šīs politiskās lietas šķetināšana, tāpat kā teikts par notiekošo ap Stambulas konvenciju, ir uzsākusi politiskās virtuves attīrīšanos, padarot redzīgākus, gudrākus un izprotošākus katru no mums.
