Vēl jau tīrumos kādu var redzēt, bet šajās dienās tie būs prom. Vieni viņus dēvē par svēteļiem, citi nesaudzīgi sauc par zaķēnu un cāļu bendēm, čūsku nesējiem. Protams, tas ir stāsts par baltajiem stārķiem. Lielajiem, baltajiem putniem, kurus ne viens vien pavasarī gaida, bet rudenī skumst, jo vēl viena vasara pagājusi.
Stārķiem ir tā retā prasme- aizlidot nemanāmi. Dzērves kāšos debesīs piekliedz apkārtni, vēstot, ka dodas prom, tāpat zosis, gulbji. Stārķi vēl vakarā pļavā bija, no rīta vairs nav, skaties, meklē, cik gribi, ir prom. Kad tie aizlido, datums nav izpētīts un tāda arī nevar būt, jo tiem ir vajadzīgs silts laiks, kad pastāv augšupejošas siltā gaisa straumes. Izmantojot tās, stārķi paceļas gaisā un virzās uz savām ziemošanas vietām. No kādas pļavas aizlidoja pirms nedēļas, no citas- tikai vakar.
Laikam gan ne pret vienu citu putnu vismaz latviešiem nav tik plaša sirds kā pret stārķiem. Svēts putns, ja tam darīsi pāri- iekulsies nelaimēs. Gan putns māju aizdedzinās, gan čūskas pagalmā sanesīs. Šie stāsti dzīvo paaudzēs, iekodēti atmiņā un attieksmē.
Vai tāpēc, ka balts un liels? Jā, arī gulbis ir godājams ar savu cēlumu, tikai to tik bieži neieraudzīt. Nedzīvo katrā ezerā vai dīķī, bet stārķis ganās tīrumos, sēž ligzdās stabu vai skursteņu galos. Tas vairāk vietējais, bieži vien savējais, ļauj, lai to vēro, lai priecājas par klabināšanu.
Tāpat kā par visu, kas saistīts ar floru un faunu, dabas draugi uztraucas par stārķu nākotni. Katrs putns, kukainis ir dabas vērtība, nemaz nerunājot par vēl daudzām citām radībām, kurām nosaukumi nav pat izrunājami. Vai zvirbulis, zīlīte, cielava,vārna, sīlis, strazds un citi, ne tik izcili lidoņi, kā droši vien domā stārķu aizstāvji, nav tāpat sirdī jālolo? Protams, mazos putnus grūtāk pamanīt, tie ir ātri lidotāji. Viņus arī nerāda tiešraidēs, kā balto stārķi, vistu vanagus, lauku piekūnus, melnās klijas, jūras ērgli.
Putniem pieder sava pasaule, cilvēks ar savu prātu grib tajā iejaukties. Un to, kas saistīts ar dabu, idealizēt, romantizēt. Tiešsaistes kameras parāda putnu reālo dzīvi, cīņu par izdzīvošanu, arī prasmi pielāgoties. Tā nebūt ne tik mīļa un laimes piepildīta, kā rāda skaistās dabas fotogrāfijās.
Pētījumi Eiropā pierāda baltā stārķa augstu pielāgošanās spēju mainīgiem vides apstākļiem. Latvijas Dabas fonda ornitologs Jānis Ķuze skaidro, ka putns izmanto divas galvenās medību stratēģijas: gaidīšanu un barības vākšanu uz zemes. Tomēr novērojumi Polijā liecina par sugas spēju izmantot alternatīvas metodes, ja barība ir viegli pieejama nestandarta apstākļos. Tā Polijā dokumentēta situācija, kad stārķis vakara stundās ielu apgaismojumā veiksmīgi medīja jūnijvaboles – gan ap ligzdu lidojošus indivīdus, gan tās, kas bija apdullušas un nokritušas uz ietvēm. Vienas minūtes laikā putns spēja noķert vairākus desmitus kukaiņu, nodrošinot būtisku barības devu sev un mazuļiem. Šāda uzvedība norāda uz baltā stārķa spēju izmantot mākslīgās vides priekšrocības un sezonālus resursus. Turklāt citi pētījumi pierāda šīs sugas spēju efektīvi baroties arī atkritumu izgāztuvēs.
Tas apliecina, ka stārķis izdzīvos. Vienmēr ir aizraujoši redzēt, kā tikko laukā iebrauc kāds traktors vai kombains, no visām debess pusēm salido stārķi. Neviens cits putns! Zemes apstrāde atver augsnes kārtu, un paveras uzklāts galds ar sliekām, ķirzakām, pelēm. Kā stārķis zina, ko traktors uz lauka dara, ja jau lido šurp? Putnam putna gudrība. Paaudzēs mantota. Tāpat kā mums attieksme pret šo putnu. Pavasarī tas atgriezīsies.
Komentāri