Ja ikdienā kādā kontekstā nepiemini Zaļo kursu, tad skaidrs, ka tam, ko saki, nav nākotnes, bet pats neko nesajēdz no kritiskās situācijas, kādā dzīvo. Par klimata pārmaiņām, ja vien ir interese, var atrast tik daudz informācijas, lai godam tajā apmaldītos. Zaļais kurss, klimata pārmaiņas kaimiņu sarunās kļuvis par tēmu, par kuru var pastrīdēties un sarunu pabeigt ar vārdiem: “Dzīvosim, redzēsim. Kādus tik trakumus pasaule nav pārdzīvojusi.”
Vairāku gadu garumā Rīgas Stradiņa universitātē veikts apjomīgs pētījums par to, kā klimata pārmaiņas uztver Latvijas sabiedrība. Secināts, ka stāsti par klimata pārmaiņām un to mazināšanu vairumam iedzīvotāju ir nesaprotami, jo nepārtraukti tiek piesauktas Eiropas Savienības (ES) regulas un direktīvas. Pēc aptaujas aptuveni 45% iedzīvotāju Latvijā domā, ka klimata pārmaiņas nav nopietna problēma. Tikai gandrīz 9% iedzīvotāju par klimata pārmaiņām informāciju iegūst no zinātniekiem.
Taču fakts ir , ka līdz 2030. gadam ES dalībvalstis, tajā skaitā Latvija, apņēmušās savas radītās siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināt uz pusi.
Runājot par klimata pārmaiņām, vieni uzskata, ka tie ir dabas cikli un cilvēki nekā tos neietekmē, citi pārliecināti, ka cilvēkam ir būtiska ietekme uz pārmaiņām. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra dati rāda, ka kopš 1960. gada vidējā gaisa temperatūra Latvijas teritorijā palielinājusies par vienu grādu. Prognozes liecina, ka līdz šī gadsimta beigām tā pielielināsies par trim līdz pieciem grādiem.
Un te sākas stāsts par klimata neitralitāti. Latvijas Dabas fonda pārstāve Liene Brizga-Kalniņa skaidrojusi: “Mēs, patērējot vairāk enerģijas, radām vairāk CO2. CO2 ir viela, kurai piemīt spēja uzsildīt atmosfēru, kas savukārt rada daudz dažādas līdz galam varbūt pat neprognozējamas sekas dzīvei uz Zemeslodes.” Viņa arī atgādinājusi, ka klimata pārmaiņas nevar būt ticības jautājums , jo ir zinātniski pamatots, ka tās ir cilvēku ietekmētas, par ko ir vienojušies 99% pasaules zinātnieku.
Tāpēc ir mērķis panākt līdzsvaru siltumnīcefekta gāzu emisiju radīšanā un oglekļa dioksīda piesaistē, lai bilancē būtu nulle. Šis ir iemesls, kāpēc Eiropas Savienība noteikusi Zaļo kursu.
Viss skaisti, bet ikdienas dzīve un saimniekošana pastāv, ievērojot savas likumsakarības, tradīcijas, noteikumus, iespējas. Šodien skaidrs – ja brauc ar elektroauto, esi turīgs. Bet jautājums, cik tālu tiksi. Pilsētās viss kārtībā, pa šosejām arī, bet kā laukos? Arī ekonomikas ministrs Viktors Valainis sācis bilst, ka transporta “zaļināšana” ir viens no Eiropas Zaļā kursa galvenajiem pīlāriem, bet diezin vai nav jāvērtē, kur tas der, kur ne. Piekāpīgāki kļūst arī lauksaimnieku uzraugi. ES likumu lēmēji arī sāk pieklusināt toņus, runājot par Zaļo kursu. Sasniegt mērķus ir pārāk dārgi, bet, vai būs rezultāts, skaidru atbildi nepasaka arī zinātnieki, jo, likvidējot vienu klimata ietekmes avotu, var parādīties citi, ietekmīgāki. Taču, ja kaut ko dara un atsaucas uz Zaļo kursu, ieceres īstenošanai atbalstošāki ir dažādu finansējumu devēji. Ja neizmanto, pats vainīgs.
Nākotnes paredzēšana ikvienam, arī zinātniekiem, visos laikos bijis izaicinājums. Cik nav stāstu, ka neviens netic, ka kaut kas tāds varētu notikt, bet, zinātnieks paliek pie sava, un, kad nu reiz notiek, ceļ godā, jo, kurš gan varēja iedomāties, ka tā varētu būt. Tā bijis gadsimtiem ilgi.
Komentāri