Lielkoncertu pieredze man maza, tikai no Dziesmu svētkiem, kad noteikti esmu Rīgas Mežaparka lielajā estrādē skatītāju rindās. Estrādes mūzikai nesekoju, kā jau cilvēku pāri pusmūžam, mani piesaista Raimonda Paula vai Imanta Kalniņa vārds, vēl dažs, bet pēdējo gadu komponistus zinu tik, cik viņu darbi izskan kādā raidvietnē. Taču estrādes zvaigžņu lielkoncertā, kas pagājušajā sestdienā notika Mežaparkā, atklāju, ka zinu diezgan daudz.
Pirmām kārtām pārsteidza, ka tajā daļā, ko pavadīju pasākumā, gandrīz ik dziesmu biju dzirdējusi tik bieži, ka gandrīz visām zināju vārdus. Tātad tās neskaitāmas reizes atskaņotas radio vai televīzijā. Varbūt jaundarbi bija pēc pusnakts, kad sēdvieta sāka šķists neizturami neērta un aizgāju prom?
Šī nu bija iespēja sajust, kā mēģinājumu un koncertu stundās jūtas koristi, jo, proti, skatītājiem sēdvietas bija atvēlētas koriem paredzētajā estrādes daļā, bet mūziķiem bija uzbūvēt skatuve tur, kur tradicionāli ir soli apmeklētājiem. Bija brīži, kad nesekoju līdzi tam, kas notika vērienīgajos ekrānos (jo uz skatuves notiekošo no savas 38.rindas varēju tikai nojaust), bet domāju par koristiem, kuriem te reizi piecos gados jāpavada garas stundas. Ne tikai es ik pa brīdim grozījos, sēdēt bija tik neērti, ka pat kāda desmitgadīga meitenīte lūdza savējiem, vai drīkst apsēsties uz kāpnēm, lai pastaipītu kājas. Kā tad tā, gribējās jautāt. Uzbūvēta akustiski un arhitektoniski augsti novērtētā “Sidraba birzs” , kurā pašai galvenajai personai – kora dziedātājam – nav radīti daudzmaz ērti apstākļi.
Atgriežoties pie iemesla, kāpēc biju “Sidraba birzī”, jāteic, Lielais koncerts savā izpildījumā bija izcils. Instrumentālais pavadījums- “Sinfonietta Rīga”, Latvijas Radio bigbends, Dagamba. Nosaukumi, kas runā paši par sevi. Arī starp dziedātājiem netrūka zvaigžņotu vārdu: Intars Busulis, Dināra Rudāne, Ieva Akuratere un vēl citi, kas pat man zināmi.
Bet tas radīja nākamo jautājumu, uz kuru man nav atbildes. Kāpēc tādu koncertu pavada alus un sidra plūdi. Rets bija tas, kuram rokā vai nolikta zemē pie kājām nebija kāda spirdzinoši reibinoša dzēriena glāze. Pusnaktī, kad nolēmu, ka esmu atpelnījusi biļetes (70 eiro!) dāvinātāja labo vēlmi iepriecināt, un ļāvos gājēju straumei, kas devās laukā no koncerta vietas, atklāju, ka prom gandrīz neviens neiet. Tas bija plūdums uz bufetēm, kur bez pārtraukuma turpināja šņākt dzērienu pildīšanas krāni.
Komentāri